Viena no vislielākajām kultūru atšķirībām starp Meksiku un Latviju man vienmēr ir likusies tāda relatīvā brīvības sajūta. Šogad, pateicoties pandēmijai, saprotu, ka brīvība nozīmē arī neaizsargātību.
Kultūras var iedalīt dažādi un droši vien tas arī ir ļoti nepieciešams, lai mūsu mentālie rāmji saprastu, kas notiek un kāpēc, lai izskaidrotu ikdienišķo un it kā burtisko, bet tik ļoti citādo.
Šoreiz par zema konteksta kultūrām pret augsto kontekstu. Cik detalizēti ir jāizstāsta, kā tev uzvesties un kas tiek sagaidīts? Vai to nosaka rakstīti, vispār zināmi noteikumi vai tos nosaka nerakstīti likumi? Cik liela fleksibilitāte ir pieņemama šādos noteikumos?
Meksikā liela daļa lietu jālasa starp rindiņām. "Vēlāk" visdrīzāk nozīmēs nekad ("nē" meksikāņu vārdu krājumā nav sastopams un uzskatāms par milzīgu rupjību, bet neierasties, netikt, neizdarīt ir pieklājīgi), noteikumi un sodi ir interpretējami un apstrīdami, valsts institūcijas, protams, eksistē un jebkura saskarsme ar tām tiek pavadīta ar simts dažādām kopijām, pareizām bilžu sesijām, kontu izrakstiem, dažāda izmēra dokumentiem, apzīmogotām lappusēm un neierobežotiem laika termiņiem jebkuras darbības izpildē, tāpat arī likumi ir. Tomēr kopumā tu pats esi savas dzīves noteicējs un arī atbildīgs par to. Noparkojies nepareizajā vietā? Nekas, sodu apmaksā ar 50% atlaidi pirmajās dienās vai apstrīdi ar advokāta palīdzību vēlāk. Kaimiņiem par skaļu mūzika ar 10 cilvēku mariači ansambli divos naktī? Izsauc policiju, bet iekšā viņi nevar ienākt, jo tas ir kaimiņu privātīpašums. Kā zināt, kurš autovadītājs brauks pirmais vienādas nozīmes krustojumā? Ieskaties acīs un pamāj ar galvu, bet pārkārtojies uz sev nepieciešamo joslu, izbāžot roku pa logu. Pandēmija? Visi darbojas pēc "individuālās atbildības" principa, atceļam skolas un bērnudārzus, bet uzņēmumi paliek atvērti, bezbērnu ģimenēm taču ir jāiet ballēties un jātērē nauda bāros mazajiem uzņēmējiem. Ir pavisam traki ar Covid statistiku? Ieviešam nosacītu komandantstundu divas nedēļas no vietas, bet atkal atveram visu veikalu durvis tieši uz Melnās piektdienas atlaidēm un pie reizes arī stadionus sporta izklaidēm "izmēģinājuma" režīmā. Mēs taču lietojam dezinficējošās želejas, nēsājam dažādas kvalitātes maskas un tīrām kurpes hlora šķīdumā pirms ieiešanas jebkurā publiskā vietā. Sk. forma pār saturu no iepriekšējiem ierakstiem. Analīžu rezultāts pozitīvs? Tiec galā pats. Nevaram pieņemt likumus, kas būtu loģiski un dotu labumu lielākajai sabiedrības daļai, tādēļ nosakām prioritātes, vadoties pēc izdzīvošanas un/vai nekaunības un ienākumu līmeņa principa.
Lielākā daļa mana vīra ģimenes radu un mani draugi un paziņas kopš marta sākuma īpaši pielieto vārdu "cuidarse". Sargāties, izsargāties, rūpēties, saudzēt(ies). Atgriezeniskajā formā, paši, sevi, jo kurš gan cits. "Nē, es diemžēl nevaru iet ciemos pie viņiem, jo viņi neizsargājas, dzīvo tā, it kā pandēmijas nebūtu." Pilnīgi iespējams, šo frāzi vairākkārt esmu lietojusi arī es. Esot četrās sienās ar diviem maziem bērniem, ne vienu vienu padara paranoisku un vienreiz mēnesī, ieejot īstā lielveikalā, kas agrāk ir bijusi tīrā izklaide vienai pašai iepērkoties bez steigas, šobrīd rada sajūtu, ka tā konservu bundža man priekšā neizbēgami izraisīs manu un manu tuvinieku veselības problēmas. Sajūta, esot Meksikā šogad, bija apmēram kā apokalipses filmas scenārijā - var notikt jebkas jebkurā brīdī un visiem principā būs vienalga. Jā, man jau gadiem ir privātā medicīnas apdrošināšana, jo paļaušanās uz valsts pakalpojumiem būtu ļoti muļķīga iedoma, jā, man ir zināmas ārstu privātprakses un slimnīcas, kur griezties pēc palīdzības, es zinu, kur veikt analīzes, ārstu nosūtījums nav nepieciešams, gan jau būtu iespējams nokārtot arī dažādus citus neparedzētu apstākļus, bet nav pilnīgi nekāda rāmja, kas man liktu saprast, kas, kā notiek un kā nejusties vienam un neaizsargātam. Biju izlasījusi dažnedažādus rakstus un pētījumus, izkalkulējusi riskus inficēties un noklausījusies paziņu stāstus par slimības gaitu. Jo jāsargājas pašam.
Uz Latviju burtiski atbēgām tai brīdī, kad valdība paziņoja, ka attālinātās mācības turpināsies visiem līmeņiem, arī pirmsskolai un visdrīzāk vismaz līdz gada beigām. 40 minūšu ilgas nodarbības 3-4 reizes dienā gandrīz sešgadniecei un 20 minūšu ilgas trīsgadniekam ar pilnīgi jauniem skolotājiem. Bērnudārzs online vidē, kamēr pārējie sabiedrības locekļi silda ekonomiku.
Un ierodamies noteikumu valstībā, kur viss ir sakārtots. Tobrīd testi ir pieejami visiem, pašizolācija notiek konkrētos rāmjos, skolas darbojas un ziņās parādās frāze: "Bailes par inficēšanās risku nav likumā noteikts iemesls, lai nesūtītu bērnus uz skolu". Kur vēl precīzāk? Tam, ko tu dari un arī jūti, ir jābūt noteiktam likumā, jābūt noteikumiem. Katri jaunie ierobežojumi nāk ar savu paskaidrojumu. Pat frizieru/manikīru argumentu, nedaudz piepūloties, ir iespējams saprast. Vai varbūt tādēļ, ka pati nāku no augsta konteksta kultūras, bet esmu iemācījusies atrast pamatojumu sev pašai?
Šeit cilvēki ar tevi netiksies, jo nedrīkst, kāds to ir pateicis, varbūt pamatojis vai vienkārši pateicis, bet tā tas ir. Tev ir jāsargājas, kā jau vienmēr, bet ir skaidri punkti, kas nosaka, kādā veidā un, iespējams, kad tas viss varētu beigties un/vai mainīties. Ir haoss, kā jau visur pasaulē, un neapmierināto bari un protesti, bez tā nekur.
Nav viena ideālā varianta, kā uzvesties un kā rīkoties, jebkurā situācijā ir jādomā gan pašam, gan jāspēj paļauties uz kādu, kas redz kopbildi un vismaz teorētiski domā par kopējo labumu. Bet tikt sargātam kaut jebkādā līmenī ir milzīga vērtība un emocionālās slodzes atvieglojums.
Maska publiskā vietā un koplietošanas telpās par to ir ļoti maza cena.
