25.9.15

Seriālu pasaulē

Iz Gvadalaharas augsto aprindu hronikas - ar bērnu (zīdaini šī vārda burtiskajā nozīmē - tāds, kas zīž) ierasties saviesīgos pasākumos nav pieklājīgi, arī tad, ja pasākums sākas 14:00 un tajā būs tikai sievietes vai 16:00 tālu no pilsētas, kur noteikti jāplāno nakšņošana. Kārtīgi audzināti bērni ar vislielāko prieku paliek pie savām formas tērpā strādājošajām auklītēm, kas viņus apkalpo 24 h diennaktī, kamēr mammas var izklaidēties, pārrunājot jaunākās tendences šo pašu saviesīgo pasākumu organizēšanā. Slikti audzināti bērni "apgrūtina" savas mammas un grib būt pie viņām, izmantojot savu jau augstāk minēto zīdaiņa statusu. Meksikāņu seriāli ir īsti! 

22.8.15

Maskava ar bērnu turp.

Turpinām "mocīt" bērnu un izdzīvojam Maskavu. 

Viena paliela, bet tikai viena aktivitāte dienā ir pilns un normāls dienas plāns, un tik un tā pat ar meitas agro gulētiešanu viesnīcā atgriežamies bez spēkiem. Dienas, kad kā bezbērnu pāris varējām izskriet jebkuras metropoles galvenos tūrisma objektus pāris dienās, nu ir galā. Beidzot pamanu sīkumus un izdzīvoju lietas drusku īstāk. Kurš to būtu domājis, ka uzraksti pie katra izstādāmā objekta var būt tik izglītojoši un patiesībā interesanti? Ir uzradies pat ambiciozs plāns nokļūt vēl kādos muzejos, kas agrāk tika ignorēti, jo aizņem par daudz laika un it kā piedāvā salīdzinoši maz uz visu citu aktivitāšu fona.

Var izdzīvot arī ar vieglajiem vasaras ratiem (ko vismaz tukšus ļoti normāli pa jebkurām kāpnēm vai eskalatoriem var pacelt arī īpaši netrenētas mammas, tādas kā es), ko cieši apskāvusi ergosoma barošanai, snaudām un metro pārbraucieniem. Nemaz nevajag ratu grozu un "pamperu soma" der visparastākā izmēra tikai pašam nepieciešamākajam. Tas jāmēģina atcerēties arī neceļojot.


Metro troksnis pagaidām ir bijusi visveiksmīgākā baltā trokšņa "aplikācija" - darbojas pat 9 mēnešu vecam zīdainim. 

Krievijas tantukiem patīk "palīdzēt" rūpēs par bērnu vēl vairāk nekā Latvijā. Saule taču spīd sejā, viena zeķe nokritusi (īstenībā noslēpta somā, jo tiek regulāri norauta) un vai tiešām, tiešām viņai tur tajā somā uz vēdera ir ērti. Toties meitas smaidam vienmēr ir atbildes smaids un metro vienmēr tiek atrasta sēdvieta, 99% gadījumu savējo atdos sievietes.

Ja vien über serviss (uzlabots taksometru, faktiski privātā šofera pakalpojums ar telefona aplikācijas palīdzību, ko drīz, cerams, ieviesīs arī Latvijā) piedāvātu bērna sēdeklīti, dzīve varētu būt ar mazākiem stresa brīžiem ceļotāju ģimenēm. Vēl aizvien pāris reizes grēkojam, pārkāpjam satiksmes noteikumus komforta labā un izvēlamies "klusāko" mašīnas stūri, kur sēdēt ar bērnu un atgriezties vakaros viesnīcā ātrāk.

Mēģinu saprast, kas man te tik ļoti patīk un lēnām nonāku pie secinājuma, ka tas ir visa it kā pazīstamā mikslis ar plašās galvaspilsētas šarmu. Zinu, ko pasūtīt ēstuvēs, ķīselis garšo pēc skolas ēdnīcas un, liekas, pat kasiere ir tāda pati, kad piemiedz mums ar aci un piešķir papildus Gotiņu, jo esam taču trīs ēdāji, cukurvate smaržo pēc bērnības un garšo tik īsti. Jā, ir arī sirpja simboli ik uz stūra un šur tur pa Ļeņinam, kas mūs vēl aizvien rāda, aicina ticēt (un strādāt!) gaišajai nākotnei, bet kopumā šo daļu ignorējot, Maskava ir vienkārši skaista lielpilsēta ar visu visdažādāko un varēs izpatikt gandrīz jebkuram, kas gatavs mesties tajā iekšā.