Apzinos, ka tas nav īpaši oriģināli un vispasaules informācijas plašumos jauno vecāku pārdomas aprakstītas miljoniem reižu, bet tas nu ir cilvēka dabā izdzīvot vienu un to pašu, un pie sevis domāt, ka tas ir kas īpaši unikāls. Un tas tiešām ir. Sev pašam. Tad lai nu iet par mani pašu, personīgi.
Pirms gandrīz astoņiem mēnešiem ar skaļu brēcienu (vairāk manējo) mana pasaule ir pagriezusies pilnībā ar kājām gaisā. Grūtniecība, lai vai kāda, un pat dzemdības ir nieks. Tieši tas datums, ko turpmākos gadus mūsu ģimenē svinēsim kā vēl vienu dzimšanas dienu, patiesībā ir manis piedzimšana par mammu. Un cilvēks, kam es to visvairāk gribētu pastāstīt, to sapratīs tikai tad, kad pati kļūs par mammu, kā es beidzot saprotu savu mammu. Gribu apgalvot, ka neviens iniciācijas posms nevienā sabiedrībā tevi neieliek tik citā sevī kā šis acumirklis, kad no divi vienā kļūsti par diviem atsevišķiem. Vai ne tik atsevišķiem.
Tu esi viņa/š un viņa/š ir tu. Jā, jā, Rietumu pēdējo gadu desmitu uzspiestā propaganda, ka bērnam jāiemāca autonomija jau no pirmajām dzīves dienām un vecāki nekādā gadījumā nedrīkst ļauties pieradināties spēlēt pēc bērna stabules, jo tad, redz, zaudēs savu neatkarīgo dzīvi uz visiem laikiem un bērns nebūs spējīgs izdzīvot mūsdienu sabiedrībā. Zinu, esmu nogurusi strīdēties un, šobrīd dodoties tuvāk Latvijai, tas man tiek atgādināts arvien vairāk. Bet patiesība ir tāda, ka neatkarība jau ir zaudēta un labāk, lai šajā "līdzatkarībā" laimīgas ir abas iesaistītās puses. "Neņem rokās, pieradīs" spāniskajā variantā ir pat īpašs, faktiski izdomāts apzīmējums - "embrazilarse", ko lieto, lai nicīgi aprakstītu pārlieku izlutināšanu apskaujot un mīļojot mazo (no abrazar - apskaut, brazos - rokas). Mūsu pediatrs pasmaidīja par šo frāzi un jau pāris stundas pēc dzemdībām teica, ka ir jau par vēlu, bērns ir izlutināts jau kopš dzimšanas un pieradināts būt pie mammas/vecākiem. Tā tam vienkārši ir jābūt. Zaudēt sevi pašu var būt visskaistākais, kas var notikt ar cilvēku. Iedomājies pats to lepnumu - tikai ar apskāvienu var atrisināt 90% pārdzīvojumu, pārējos 9% vismilzīgāko nelaimju ar krūti, bet tas 1% nav risināšanas vērts. Īstu supervaroņu spējas!
Milzu projekts un eksperiments. Reizēm domāju, ka mani dažādie uzskati, kā būt par mammu, ir veidojušies sava veida spīta rezultātā un visticamāk, ja dzīvotu Latvijā, viss būtu citādāk. Kā latvietei ārzemēs bez ļoti ciešām vai ļoti biežām saiknēm ar savu pašas kultūru kaut kā gribas iespītēties un visu darīt pa savam, šo to paņemt no Latvijas, šo to no vietējiem un salikt kopā vienā lielā mikslī, bet būt pašai par sevi. Un tam visam papildus, kā jebkuram vecākam visā pasaulē, vēl īsti nezināt, vai tas tiešām ir tas pareizākais un vai vispār jebkad, jebkurā bērna vecumā redzēšu īstus rezultātus un cēloņu-seku kopsakarību ar manām izvēlēm par bērna kopšanu un audzināšanu. Ā, Meksikā ir šausminoši augsts ķeizargriezienu procents? Dabīgas dzemdības par visu vari! Check. Šeit bērnu maisījumus met pakaļ un ar krūti pēc sešu mēnešu vecumu baro tikai hipijmammas? Barosim kaut 3 gadus! Auduma autiņi? Lai iet! Bērna vadīta ēšana un (gandrīz) nekādu biezeņu? Uz priekšu! Slingošana? Kā mammas vispār var to negribēt darīt? Un vienmēr būs 1000 un viena un visbiežāk absolūti pretrunīga teorija par to, kas ir labākais, bet man ir jātic, ka es kaut ko daru pareizi un ka tikai vecākiem pašiem jābūt lēmējiem par visu ar saviem bērniem saistīto.
Vecāki ar bērniem nav laimīgi. Šis ir skaļi un pat neoriģināli, bez precīzas atsauces aizņemta doma no Scary Mommy bloga ieraksta. Aptaujas rāda, ka vecāki ir vieni no nelaimīgākajām iedzīvotāju grupām. Dubulti, trīskārši utt. ntajās reizēs izdevumi atkarībā no bērnu skaita, visdrīzāk arī kredītu nasta un citi parādi, nepārtraukts stress un citas nelaimes vienkārši statistiski neļauj ierindoties blakus neprecēto karjeras cilvēku rindām, kas atvaļinājumus pavada tālos ceļojumos, ekstrēmākās aktivitātēs, reibinošās ballītēs un profesionālajos sasniegumos, ko atzīst visa pasaule par labu esam. Bet tai pašā bloga ierakstā autore-mamma arī pastāsta par fenomenu, ko nevar izmērīt neviena laimes pazīmju aptauja. Milzīgs, dzirkstošs un pāri plūstošs prieks par it kā visikdienišķākajām lietām, ko nevar arī aprakstīt un vecāki nespēj pierādīt, ka tas ir īsts un vērā ņemams. Es tiešām gribētu apceļot Indiju un iziet Svētā Jēkaba ceļu, vai veidot strauju karjeru spožā ofisā augstceltnē ar stikla fasādi, bet nekas dzīvē man nav sniedzis tādu gandarījumu, kā dzirdēt mana bērna pirmos smieklus, redzēt pirmo apvelšanos uz vēdera vai kā pirmo reizi paceļ rīsa graudiņu ar saviem miniatūrajiem pirkstiņiem (jā, jā, mani draugi, kas vēl nav vecāki - mūsu sasniegumi šobrīd ir MILZĪGI :) ) vai jūtot pavisam aizmigušu smagu galviņu noliekušos pār tavu plecu. Nu, nav nekā foršāka, tiešām!
Laikam jau var nojaust, ka šo visu rakstu šādā vienā eiforijas brīdī un, iespējams, rīt nespēšu piecelties tai brīdī, kad celsies mana meita, un ar ilgām atcerēšos to dienu, kad es piederēju tikai sev (kaut gan - vai tiešām tā kādreiz bija? kā tas bija?). Bet tomēr gribējās šo visu uzrakstīt, kaut vai kā mazu atkārtojošos gabaliņu pēc citu vecāku domām un kā miglainu vārstījumu ne-vecākiem.
Būt par mammu vajag, būt par tēti vajag, visiem! Stādi vai nestādi to koku, cel vai necel savu māju (īrēt šodien varbūt ir pat lētāk ha), sit vai nesit čūsku (nu, vismaz tās, kas ārpus tevis paša), bet dēlu (meitu) vajag. Un es naivi ceru, ka šodienas karjeras, kapitālisma, "vairāk-augstāk-stiprāk-tālāk-neatkarīgāk" pasaulē arvien vairāk cilvēku palūkosies uz vienkāršo ikdienu kā kaut ko skaistu, īpašu un tikpat svarīgu kā nepārtrauktu darbu, rūpēm par savu ego un ārieni, un karjeras spožumu.
Pirms gandrīz astoņiem mēnešiem ar skaļu brēcienu (vairāk manējo) mana pasaule ir pagriezusies pilnībā ar kājām gaisā. Grūtniecība, lai vai kāda, un pat dzemdības ir nieks. Tieši tas datums, ko turpmākos gadus mūsu ģimenē svinēsim kā vēl vienu dzimšanas dienu, patiesībā ir manis piedzimšana par mammu. Un cilvēks, kam es to visvairāk gribētu pastāstīt, to sapratīs tikai tad, kad pati kļūs par mammu, kā es beidzot saprotu savu mammu. Gribu apgalvot, ka neviens iniciācijas posms nevienā sabiedrībā tevi neieliek tik citā sevī kā šis acumirklis, kad no divi vienā kļūsti par diviem atsevišķiem. Vai ne tik atsevišķiem.
Tu esi viņa/š un viņa/š ir tu. Jā, jā, Rietumu pēdējo gadu desmitu uzspiestā propaganda, ka bērnam jāiemāca autonomija jau no pirmajām dzīves dienām un vecāki nekādā gadījumā nedrīkst ļauties pieradināties spēlēt pēc bērna stabules, jo tad, redz, zaudēs savu neatkarīgo dzīvi uz visiem laikiem un bērns nebūs spējīgs izdzīvot mūsdienu sabiedrībā. Zinu, esmu nogurusi strīdēties un, šobrīd dodoties tuvāk Latvijai, tas man tiek atgādināts arvien vairāk. Bet patiesība ir tāda, ka neatkarība jau ir zaudēta un labāk, lai šajā "līdzatkarībā" laimīgas ir abas iesaistītās puses. "Neņem rokās, pieradīs" spāniskajā variantā ir pat īpašs, faktiski izdomāts apzīmējums - "embrazilarse", ko lieto, lai nicīgi aprakstītu pārlieku izlutināšanu apskaujot un mīļojot mazo (no abrazar - apskaut, brazos - rokas). Mūsu pediatrs pasmaidīja par šo frāzi un jau pāris stundas pēc dzemdībām teica, ka ir jau par vēlu, bērns ir izlutināts jau kopš dzimšanas un pieradināts būt pie mammas/vecākiem. Tā tam vienkārši ir jābūt. Zaudēt sevi pašu var būt visskaistākais, kas var notikt ar cilvēku. Iedomājies pats to lepnumu - tikai ar apskāvienu var atrisināt 90% pārdzīvojumu, pārējos 9% vismilzīgāko nelaimju ar krūti, bet tas 1% nav risināšanas vērts. Īstu supervaroņu spējas!
Milzu projekts un eksperiments. Reizēm domāju, ka mani dažādie uzskati, kā būt par mammu, ir veidojušies sava veida spīta rezultātā un visticamāk, ja dzīvotu Latvijā, viss būtu citādāk. Kā latvietei ārzemēs bez ļoti ciešām vai ļoti biežām saiknēm ar savu pašas kultūru kaut kā gribas iespītēties un visu darīt pa savam, šo to paņemt no Latvijas, šo to no vietējiem un salikt kopā vienā lielā mikslī, bet būt pašai par sevi. Un tam visam papildus, kā jebkuram vecākam visā pasaulē, vēl īsti nezināt, vai tas tiešām ir tas pareizākais un vai vispār jebkad, jebkurā bērna vecumā redzēšu īstus rezultātus un cēloņu-seku kopsakarību ar manām izvēlēm par bērna kopšanu un audzināšanu. Ā, Meksikā ir šausminoši augsts ķeizargriezienu procents? Dabīgas dzemdības par visu vari! Check. Šeit bērnu maisījumus met pakaļ un ar krūti pēc sešu mēnešu vecumu baro tikai hipijmammas? Barosim kaut 3 gadus! Auduma autiņi? Lai iet! Bērna vadīta ēšana un (gandrīz) nekādu biezeņu? Uz priekšu! Slingošana? Kā mammas vispār var to negribēt darīt? Un vienmēr būs 1000 un viena un visbiežāk absolūti pretrunīga teorija par to, kas ir labākais, bet man ir jātic, ka es kaut ko daru pareizi un ka tikai vecākiem pašiem jābūt lēmējiem par visu ar saviem bērniem saistīto.
Vecāki ar bērniem nav laimīgi. Šis ir skaļi un pat neoriģināli, bez precīzas atsauces aizņemta doma no Scary Mommy bloga ieraksta. Aptaujas rāda, ka vecāki ir vieni no nelaimīgākajām iedzīvotāju grupām. Dubulti, trīskārši utt. ntajās reizēs izdevumi atkarībā no bērnu skaita, visdrīzāk arī kredītu nasta un citi parādi, nepārtraukts stress un citas nelaimes vienkārši statistiski neļauj ierindoties blakus neprecēto karjeras cilvēku rindām, kas atvaļinājumus pavada tālos ceļojumos, ekstrēmākās aktivitātēs, reibinošās ballītēs un profesionālajos sasniegumos, ko atzīst visa pasaule par labu esam. Bet tai pašā bloga ierakstā autore-mamma arī pastāsta par fenomenu, ko nevar izmērīt neviena laimes pazīmju aptauja. Milzīgs, dzirkstošs un pāri plūstošs prieks par it kā visikdienišķākajām lietām, ko nevar arī aprakstīt un vecāki nespēj pierādīt, ka tas ir īsts un vērā ņemams. Es tiešām gribētu apceļot Indiju un iziet Svētā Jēkaba ceļu, vai veidot strauju karjeru spožā ofisā augstceltnē ar stikla fasādi, bet nekas dzīvē man nav sniedzis tādu gandarījumu, kā dzirdēt mana bērna pirmos smieklus, redzēt pirmo apvelšanos uz vēdera vai kā pirmo reizi paceļ rīsa graudiņu ar saviem miniatūrajiem pirkstiņiem (jā, jā, mani draugi, kas vēl nav vecāki - mūsu sasniegumi šobrīd ir MILZĪGI :) ) vai jūtot pavisam aizmigušu smagu galviņu noliekušos pār tavu plecu. Nu, nav nekā foršāka, tiešām!
Laikam jau var nojaust, ka šo visu rakstu šādā vienā eiforijas brīdī un, iespējams, rīt nespēšu piecelties tai brīdī, kad celsies mana meita, un ar ilgām atcerēšos to dienu, kad es piederēju tikai sev (kaut gan - vai tiešām tā kādreiz bija? kā tas bija?). Bet tomēr gribējās šo visu uzrakstīt, kaut vai kā mazu atkārtojošos gabaliņu pēc citu vecāku domām un kā miglainu vārstījumu ne-vecākiem.
Būt par mammu vajag, būt par tēti vajag, visiem! Stādi vai nestādi to koku, cel vai necel savu māju (īrēt šodien varbūt ir pat lētāk ha), sit vai nesit čūsku (nu, vismaz tās, kas ārpus tevis paša), bet dēlu (meitu) vajag. Un es naivi ceru, ka šodienas karjeras, kapitālisma, "vairāk-augstāk-stiprāk-tālāk-neatkarīgāk" pasaulē arvien vairāk cilvēku palūkosies uz vienkāršo ikdienu kā kaut ko skaistu, īpašu un tikpat svarīgu kā nepārtrauktu darbu, rūpēm par savu ego un ārieni, un karjeras spožumu.
