Seriālu pasaulē

Iz Gvadalaharas augsto aprindu hronikas - ar bērnu (zīdaini šī vārda burtiskajā nozīmē - tāds, kas zīž) ierasties saviesīgos pasākumos nav pieklājīgi, arī tad, ja pasākums sākas 14:00 un tajā būs tikai sievietes vai 16:00 tālu no pilsētas, kur noteikti jāplāno nakšņošana. Kārtīgi audzināti bērni ar vislielāko prieku paliek pie savām formas tērpā strādājošajām auklītēm, kas viņus apkalpo 24 h diennaktī, kamēr mammas var izklaidēties, pārrunājot jaunākās tendences šo pašu saviesīgo pasākumu organizēšanā. Slikti audzināti bērni "apgrūtina" savas mammas un grib būt pie viņām, izmantojot savu jau augstāk minēto zīdaiņa statusu. Meksikāņu seriāli ir īsti! 

Maskava ar bērnu turp.

Turpinām "mocīt" bērnu un izdzīvojam Maskavu. 

Viena paliela, bet tikai viena aktivitāte dienā ir pilns un normāls dienas plāns, un tik un tā pat ar meitas agro gulētiešanu viesnīcā atgriežamies bez spēkiem. Dienas, kad kā bezbērnu pāris varējām izskriet jebkuras metropoles galvenos tūrisma objektus pāris dienās, nu ir galā. Beidzot pamanu sīkumus un izdzīvoju lietas drusku īstāk. Kurš to būtu domājis, ka uzraksti pie katra izstādāmā objekta var būt tik izglītojoši un patiesībā interesanti? Ir uzradies pat ambiciozs plāns nokļūt vēl kādos muzejos, kas agrāk tika ignorēti, jo aizņem par daudz laika un it kā piedāvā salīdzinoši maz uz visu citu aktivitāšu fona.

Var izdzīvot arī ar vieglajiem vasaras ratiem (ko vismaz tukšus ļoti normāli pa jebkurām kāpnēm vai eskalatoriem var pacelt arī īpaši netrenētas mammas, tādas kā es), ko cieši apskāvusi ergosoma barošanai, snaudām un metro pārbraucieniem. Nemaz nevajag ratu grozu un "pamperu soma" der visparastākā izmēra tikai pašam nepieciešamākajam. Tas jāmēģina atcerēties arī neceļojot.

Metro troksnis pagaidām ir bijusi visveiksmīgākā baltā trokšņa "aplikācija" - darbojas pat 9 mēnešu vecam zīdainim. 

Krievijas tantukiem patīk "palīdzēt" rūpēs par bērnu vēl vairāk nekā Latvijā. Saule taču spīd sejā, viena zeķe nokritusi (īstenībā noslēpta somā, jo tiek regulāri norauta) un vai tiešām, tiešām viņai tur tajā somā uz vēdera ir ērti. Toties meitas smaidam vienmēr ir atbildes smaids un metro vienmēr tiek atrasta sēdvieta, 99% gadījumu savējo atdos sievietes.

Ja vien über serviss (uzlabots taksometru, faktiski privātā šofera pakalpojums ar telefona aplikācijas palīdzību, ko drīz, cerams, ieviesīs arī Latvijā) piedāvātu bērna sēdeklīti, dzīve varētu būt ar mazākiem stresa brīžiem ceļotāju ģimenēm. Vēl aizvien pāris reizes grēkojam, pārkāpjam satiksmes noteikumus komforta labā un izvēlamies "klusāko" mašīnas stūri, kur sēdēt ar bērnu un atgriezties vakaros viesnīcā ātrāk.

Mēģinu saprast, kas man te tik ļoti patīk un lēnām nonāku pie secinājuma, ka tas ir visa it kā pazīstamā mikslis ar plašās galvaspilsētas šarmu. Zinu, ko pasūtīt ēstuvēs, ķīselis garšo pēc skolas ēdnīcas un, liekas, pat kasiere ir tāda pati, kad piemiedz mums ar aci un piešķir papildus Gotiņu, jo esam taču trīs ēdāji, cukurvate smaržo pēc bērnības un garšo tik īsti. Jā, ir arī sirpja simboli ik uz stūra un šur tur pa Ļeņinam, kas mūs vēl aizvien rāda, aicina ticēt (un strādāt!) gaišajai nākotnei, bet kopumā šo daļu ignorējot, Maskava ir vienkārši skaista lielpilsēta ar visu visdažādāko un varēs izpatikt gandrīz jebkuram, kas gatavs mesties tajā iekšā.

Maskava ar bērnu, diena nr. 1

Maskava laikam tāpat kā Parīze vai nu apbur, vai šokē, un šogad mani ierauj savā šarmā nu jau 2.reizi pēdējo piecu gadu laikā. Varbūt tāpēc, ka manī laikam jau tomēr ir kaut kas no padomju mantojuma, kaut cenšos noliegt vai izliekos, ka nesaprotu, kā tad bija pirms pār-20 gadiem atpakaļ. Nu, vienkārši ir forši te, par spīti kurioziem sīkumiem. Vai tieši to dēļ.

Angļu valoda ir praktiski nelietojama prasme, un kirilica nepratējiem izdzīvošana grūta, toties, ja gribi būt savējais, jātur tēls, ka ne tikai saprotu diezgan daudz un spēju nopurpināt pāris vārdus krieviski arī pati. Vai jāizliekas, ka savā meksikāņu bariņā abas ar meitu neesam vienīgās ar latviešu pasēm, un cītīgi runāju spāniski.

Laipnība no citiem tev pašam jānopelna. Vai arī šeit iedzīvotājiem tā ir iedota limitētā daudzumā, īpaši pakalpojumu jomā strādājošajiem. Varbūt to apgūst tikai daļa iedzīvotāju, līdzīgi kā angļu valodas prasmes? Ar meitas smaidu gan iegūstam jaukus komentārus vienkārši tāpat un pat pāris atlaides "šodienas jaunākajam klientam", bet faktiski ar pārdevējām, kasierēm, viesnīcu uzņemšanas darbiniekiem, taksistiem...esi veikls un ar pareizu naudu, un neuztver neko personīgi. Pakalpojumu galu galā vajag tev un labi, ka ir kāds, kas to nodrošina :) Latvijai vēl ir, kur augt!

Bērnu sēdeklītis esot līdzvērtīgs nosēdināšanai mašīnas (labi, busiņa) aizmugurējā stūrī - tur būšot "klusāk". 

Savukārt vecāka gadagājuma līdzcilvēkiem met loku, atkarībā no savilkto lūpu ciešuma. Mana bērna laimīgā dudināšana un sienu gleznojumu (vai varbūt zaļās palodzes) apbrīnošana Vasilija Svētlaimīgā katedrālē, izrādās, ir absolūta zīdaiņu spīdzināšana un gan pār sevi, gan mums tiek nobērti vairākkārtēji (pieņemu, pareizticīgo) krusti. Laikam būsim taču pavisam nosvētītas.

Eiro kurss ir tik izdevīgs, ka pirmo reizi mūžā apjaušu dažādo valūtu priekšrocības. Viss pēkšņi ir lētāks nekā iepriekšējā braucienā 2011.gadā.

Mierpilnu dzīvošanos ar bērnu ratiem vismaz pirmajā dienā neuzdrošināmies, meita nodzīvojas ergosomā vai rokās (laikam tur tā spīdzināšana). Skatoties uz citām ģimenēm, liekas, ratiem traucē...viss, sākot no ielu seguma un Sarkanā laukuma bruģa, zaļās luksofora gaismas ilguma un ielu platuma attiecības, neskaitāmām kāpnēm, vasaras būvdarbiem līdz pat tūristu pūļiem ar saspīlētu grafiku, kas jāpaspēj. 

Turpinām pētīt.

Būt par mammu

Apzinos, ka tas nav īpaši oriģināli un vispasaules informācijas plašumos jauno vecāku pārdomas aprakstītas miljoniem reižu, bet tas nu ir cilvēka dabā izdzīvot vienu un to pašu, un pie sevis domāt, ka tas ir kas īpaši unikāls. Un tas tiešām ir. Sev pašam. Tad lai nu iet par mani pašu, personīgi.

Pirms gandrīz astoņiem mēnešiem ar skaļu brēcienu (vairāk manējo) mana pasaule ir pagriezusies pilnībā ar kājām gaisā. Grūtniecība, lai vai kāda, un pat dzemdības ir nieks. Tieši tas datums, ko turpmākos gadus mūsu ģimenē svinēsim kā vēl vienu dzimšanas dienu, patiesībā ir manis piedzimšana par mammu. Un cilvēks, kam es to visvairāk gribētu pastāstīt, to sapratīs tikai tad, kad pati kļūs par mammu, kā es beidzot saprotu savu mammu. Gribu apgalvot, ka neviens iniciācijas posms nevienā sabiedrībā tevi neieliek tik citā sevī kā šis acumirklis, kad no divi vienā kļūsti par diviem atsevišķiem. Vai ne tik atsevišķiem.

Tu esi viņa/š un viņa/š ir tu. Jā, jā, Rietumu pēdējo gadu desmitu uzspiestā propaganda, ka bērnam jāiemāca autonomija jau no pirmajām dzīves dienām un vecāki nekādā gadījumā nedrīkst ļauties pieradināties spēlēt pēc bērna stabules, jo tad, redz, zaudēs savu neatkarīgo dzīvi uz visiem laikiem un bērns nebūs spējīgs izdzīvot mūsdienu sabiedrībā. Zinu, esmu nogurusi strīdēties un, šobrīd dodoties tuvāk Latvijai, tas man tiek atgādināts arvien vairāk. Bet patiesība ir tāda, ka neatkarība jau ir zaudēta un labāk, lai šajā "līdzatkarībā" laimīgas ir abas iesaistītās puses. "Neņem rokās, pieradīs" spāniskajā variantā ir pat īpašs, faktiski izdomāts apzīmējums - "embrazilarse", ko lieto, lai nicīgi aprakstītu pārlieku izlutināšanu apskaujot un mīļojot mazo (no abrazar - apskaut, brazos - rokas). Mūsu pediatrs pasmaidīja par šo frāzi un jau pāris stundas pēc dzemdībām teica, ka ir jau par vēlu, bērns ir izlutināts jau kopš dzimšanas un pieradināts būt pie mammas/vecākiem. Tā tam vienkārši ir jābūt. Zaudēt sevi pašu var būt visskaistākais, kas var notikt ar cilvēku. Iedomājies pats to lepnumu - tikai ar apskāvienu var atrisināt 90% pārdzīvojumu, pārējos 9% vismilzīgāko nelaimju ar krūti, bet tas 1% nav risināšanas vērts. Īstu supervaroņu spējas!

Milzu projekts un eksperiments. Reizēm domāju, ka mani dažādie uzskati, kā būt par mammu, ir veidojušies sava veida spīta rezultātā un visticamāk, ja dzīvotu Latvijā, viss būtu citādāk. Kā latvietei ārzemēs bez ļoti ciešām vai ļoti biežām saiknēm ar savu pašas kultūru kaut kā gribas iespītēties un visu darīt pa savam, šo to paņemt no Latvijas, šo to no vietējiem un salikt kopā vienā lielā mikslī, bet būt pašai par sevi. Un tam visam papildus, kā jebkuram vecākam visā pasaulē, vēl īsti nezināt, vai tas tiešām ir tas pareizākais un vai vispār jebkad, jebkurā bērna vecumā redzēšu īstus rezultātus un cēloņu-seku kopsakarību ar manām izvēlēm par bērna kopšanu un audzināšanu. Ā, Meksikā ir šausminoši augsts ķeizargriezienu procents? Dabīgas dzemdības par visu vari! Check. Šeit bērnu maisījumus met pakaļ un ar krūti pēc sešu mēnešu vecumu baro tikai hipijmammas? Barosim kaut 3 gadus! Auduma autiņi? Lai iet! Bērna vadīta ēšana un (gandrīz) nekādu biezeņu? Uz priekšu! Slingošana? Kā mammas vispār var to negribēt darīt? Un vienmēr būs 1000 un viena un visbiežāk absolūti pretrunīga teorija par to, kas ir labākais, bet man ir jātic, ka es kaut ko daru pareizi un ka tikai vecākiem pašiem jābūt lēmējiem par visu ar saviem bērniem saistīto.

Vecāki ar bērniem nav laimīgi. Šis ir skaļi un pat neoriģināli, bez precīzas atsauces aizņemta doma no Scary Mommy bloga ieraksta. Aptaujas rāda, ka vecāki ir vieni no nelaimīgākajām iedzīvotāju grupām. Dubulti, trīskārši utt. ntajās reizēs izdevumi atkarībā no bērnu skaita, visdrīzāk arī kredītu nasta un citi parādi, nepārtraukts stress un citas nelaimes vienkārši statistiski neļauj ierindoties blakus neprecēto karjeras cilvēku rindām, kas atvaļinājumus pavada tālos ceļojumos, ekstrēmākās aktivitātēs, reibinošās ballītēs un profesionālajos sasniegumos, ko atzīst visa pasaule par labu esam. Bet tai pašā bloga ierakstā autore-mamma arī pastāsta par fenomenu, ko nevar izmērīt neviena laimes pazīmju aptauja. Milzīgs, dzirkstošs un pāri plūstošs prieks par it kā visikdienišķākajām lietām, ko nevar arī aprakstīt un vecāki nespēj pierādīt, ka tas ir īsts un vērā ņemams. Es tiešām gribētu apceļot Indiju un iziet Svētā Jēkaba ceļu, vai veidot strauju karjeru spožā ofisā augstceltnē ar stikla fasādi, bet nekas dzīvē man nav sniedzis tādu gandarījumu, kā dzirdēt mana bērna pirmos smieklus, redzēt pirmo apvelšanos uz vēdera vai kā pirmo reizi paceļ rīsa graudiņu ar saviem miniatūrajiem pirkstiņiem (jā, jā, mani draugi, kas vēl nav vecāki - mūsu sasniegumi šobrīd ir MILZĪGI :) ) vai jūtot pavisam aizmigušu smagu galviņu noliekušos pār tavu plecu. Nu, nav nekā foršāka, tiešām!

Laikam jau var nojaust, ka šo visu rakstu šādā vienā eiforijas brīdī un, iespējams, rīt nespēšu piecelties tai brīdī, kad celsies mana meita, un ar ilgām atcerēšos to dienu, kad es piederēju tikai sev (kaut gan - vai tiešām tā kādreiz bija? kā tas bija?). Bet tomēr gribējās šo visu uzrakstīt, kaut vai kā mazu atkārtojošos gabaliņu pēc citu vecāku domām un kā miglainu vārstījumu ne-vecākiem.

Būt par mammu vajag, būt par tēti vajag, visiem! Stādi vai nestādi to koku, cel vai necel savu māju (īrēt šodien varbūt ir pat lētāk ha), sit vai nesit čūsku (nu, vismaz tās, kas ārpus tevis paša), bet dēlu (meitu) vajag. Un es naivi ceru, ka šodienas karjeras, kapitālisma, "vairāk-augstāk-stiprāk-tālāk-neatkarīgāk" pasaulē arvien vairāk cilvēku palūkosies uz vienkāršo ikdienu kā kaut ko skaistu, īpašu un tikpat svarīgu kā nepārtrauktu darbu, rūpēm par savu ego un ārieni, un karjeras spožumu.