22.8.15

Maskava ar bērnu turp.

Turpinām "mocīt" bērnu un izdzīvojam Maskavu. 

Viena paliela, bet tikai viena aktivitāte dienā ir pilns un normāls dienas plāns, un tik un tā pat ar meitas agro gulētiešanu viesnīcā atgriežamies bez spēkiem. Dienas, kad kā bezbērnu pāris varējām izskriet jebkuras metropoles galvenos tūrisma objektus pāris dienās, nu ir galā. Beidzot pamanu sīkumus un izdzīvoju lietas drusku īstāk. Kurš to būtu domājis, ka uzraksti pie katra izstādāmā objekta var būt tik izglītojoši un patiesībā interesanti? Ir uzradies pat ambiciozs plāns nokļūt vēl kādos muzejos, kas agrāk tika ignorēti, jo aizņem par daudz laika un it kā piedāvā salīdzinoši maz uz visu citu aktivitāšu fona.

Var izdzīvot arī ar vieglajiem vasaras ratiem (ko vismaz tukšus ļoti normāli pa jebkurām kāpnēm vai eskalatoriem var pacelt arī īpaši netrenētas mammas, tādas kā es), ko cieši apskāvusi ergosoma barošanai, snaudām un metro pārbraucieniem. Nemaz nevajag ratu grozu un "pamperu soma" der visparastākā izmēra tikai pašam nepieciešamākajam. Tas jāmēģina atcerēties arī neceļojot.


Metro troksnis pagaidām ir bijusi visveiksmīgākā baltā trokšņa "aplikācija" - darbojas pat 9 mēnešu vecam zīdainim. 

Krievijas tantukiem patīk "palīdzēt" rūpēs par bērnu vēl vairāk nekā Latvijā. Saule taču spīd sejā, viena zeķe nokritusi (īstenībā noslēpta somā, jo tiek regulāri norauta) un vai tiešām, tiešām viņai tur tajā somā uz vēdera ir ērti. Toties meitas smaidam vienmēr ir atbildes smaids un metro vienmēr tiek atrasta sēdvieta, 99% gadījumu savējo atdos sievietes.

Ja vien über serviss (uzlabots taksometru, faktiski privātā šofera pakalpojums ar telefona aplikācijas palīdzību, ko drīz, cerams, ieviesīs arī Latvijā) piedāvātu bērna sēdeklīti, dzīve varētu būt ar mazākiem stresa brīžiem ceļotāju ģimenēm. Vēl aizvien pāris reizes grēkojam, pārkāpjam satiksmes noteikumus komforta labā un izvēlamies "klusāko" mašīnas stūri, kur sēdēt ar bērnu un atgriezties vakaros viesnīcā ātrāk.

Mēģinu saprast, kas man te tik ļoti patīk un lēnām nonāku pie secinājuma, ka tas ir visa it kā pazīstamā mikslis ar plašās galvaspilsētas šarmu. Zinu, ko pasūtīt ēstuvēs, ķīselis garšo pēc skolas ēdnīcas un, liekas, pat kasiere ir tāda pati, kad piemiedz mums ar aci un piešķir papildus Gotiņu, jo esam taču trīs ēdāji, cukurvate smaržo pēc bērnības un garšo tik īsti. Jā, ir arī sirpja simboli ik uz stūra un šur tur pa Ļeņinam, kas mūs vēl aizvien rāda, aicina ticēt (un strādāt!) gaišajai nākotnei, bet kopumā šo daļu ignorējot, Maskava ir vienkārši skaista lielpilsēta ar visu visdažādāko un varēs izpatikt gandrīz jebkuram, kas gatavs mesties tajā iekšā.

20.8.15

Maskava ar bērnu, diena nr. 1

Maskava laikam tāpat kā Parīze vai nu apbur, vai šokē, un šogad mani ierauj savā šarmā nu jau 2.reizi pēdējo piecu gadu laikā. Varbūt tāpēc, ka manī laikam jau tomēr ir kaut kas no padomju mantojuma, kaut cenšos noliegt vai izliekos, ka nesaprotu, kā tad bija pirms pār-20 gadiem atpakaļ. Nu, vienkārši ir forši te, par spīti kurioziem sīkumiem. Vai tieši to dēļ.

Angļu valoda ir praktiski nelietojama prasme, un kirilica nepratējiem izdzīvošana grūta, toties, ja gribi būt savējais, jātur tēls, ka ne tikai saprotu diezgan daudz un spēju nopurpināt pāris vārdus krieviski arī pati. Vai jāizliekas, ka savā meksikāņu bariņā abas ar meitu neesam vienīgās ar latviešu pasēm, un cītīgi runāju spāniski.

Laipnība no citiem tev pašam jānopelna. Vai arī šeit iedzīvotājiem tā ir iedota limitētā daudzumā, īpaši pakalpojumu jomā strādājošajiem. Varbūt to apgūst tikai daļa iedzīvotāju, līdzīgi kā angļu valodas prasmes? Ar meitas smaidu gan iegūstam jaukus komentārus vienkārši tāpat un pat pāris atlaides "šodienas jaunākajam klientam", bet faktiski ar pārdevējām, kasierēm, viesnīcu uzņemšanas darbiniekiem, taksistiem...esi veikls un ar pareizu naudu, un neuztver neko personīgi. Pakalpojumu galu galā vajag tev un labi, ka ir kāds, kas to nodrošina :) Latvijai vēl ir, kur augt!

Bērnu sēdeklītis esot līdzvērtīgs nosēdināšanai mašīnas (labi, busiņa) aizmugurējā stūrī - tur būšot "klusāk". 

Savukārt vecāka gadagājuma līdzcilvēkiem met loku, atkarībā no savilkto lūpu ciešuma. Mana bērna laimīgā dudināšana un sienu gleznojumu (vai varbūt zaļās palodzes) apbrīnošana Vasilija Svētlaimīgā katedrālē, izrādās, ir absolūta zīdaiņu spīdzināšana un gan pār sevi, gan mums tiek nobērti vairākkārtēji (pieņemu, pareizticīgo) krusti. Laikam būsim taču pavisam nosvētītas.

Eiro kurss ir tik izdevīgs, ka pirmo reizi mūžā apjaušu dažādo valūtu priekšrocības. Viss pēkšņi ir lētāks nekā iepriekšējā braucienā 2011.gadā.

Mierpilnu dzīvošanos ar bērnu ratiem vismaz pirmajā dienā neuzdrošināmies, meita nodzīvojas ergosomā vai rokās (laikam tur tā spīdzināšana). Skatoties uz citām ģimenēm, liekas, ratiem traucē...viss, sākot no ielu seguma un Sarkanā laukuma bruģa, zaļās luksofora gaismas ilguma un ielu platuma attiecības, neskaitāmām kāpnēm, vasaras būvdarbiem līdz pat tūristu pūļiem ar saspīlētu grafiku, kas jāpaspēj. 

Turpinām pētīt.