Chiles en nogada

Jāatzīstas, lai gan meksikāņu ēdienus esmu vismaz pagaršojusi un lielākoties arī labprāt ēdu, saņemties gatavot nemaz nav sanācis. Tad nu savai pagājušajai vārda dienai par godu, kas iekrīt tieši dienu pēc Meksikas neatkarības dienas (ko svin naktī no 15. uz 16.septembri ar skaļu kliedzienu ¡Viva México!) un arī jaunā fotoaparāta iesvētīšanai nolēmu, ka jāizmēģina septembra tradicionālais ēdiens Chiles en nogada un galu galā jāpadalās ar citiem. Jūsu priekšā - pildīti čili pipari valriekstu mērcē, ko tālajā 19.gadsimtā izgudroja Pueblas klostera mūķenes, lai godinātu ģenerāli Agustinu de Iturbidi, kas atgriezās no Verakrusas štata caur Pueblu, parakstījis līgumu par Meksikas neatkarību.

Tā nu ēdiens savieno gan saldo, gan sāļo, un vizuāli reprezentē Meksikas karoga krāsas - zaļie čili pipari un pētersīlis, baltā mērce un sarkanās grantātābola sēkliņas.

Tad uz priekšu :)

Nepieciešamie daudzumi ir ļoti aptuveni, jāimprovizē pašiem, pati gatavoju mini porciju, aptuveni balansējot milzu apjomus no kārtīgām meksikāņu ģimenēm domātajām.

Čili pipari, ābols, bumbieris, tomāts, persiks un banāns, gatavi smalcināšanai

Pildījumam:

• poblano čili pipari (gareni, zaļi, pieņemu, ka iespējams aizstāt ar papriku)
• cūku tauki cepšanai (es izmantoju eļļu)
• ceturtdaļa dūres lieluma sīpola
• ķiploka daiviņa
• puse ābola
• puse bumbiera
• "mačo" banāns (resnāks, oranžs un nedaudz izteiktāka garša kā parastajam banānam, bet pieņemu, ka Latvijas variantā der arī parastie banāni)
• puse neliela persika
• 2-3 tomāti, blanšēti
• pustējkarote baltā etiķa
• garšvielu saišķītis - lauru lapa, smaržīgie pipari, timiāns un pētersīlis sasieti mazā marlītē
• 250 g maltās gaļas - jaukta cūkgaļa ar liellopu gaļu
• tomātu mērce
• romiešu ķimenes
• pipari
• kanēlis
• kristalizēts kaktuss (acitron) (jā, arī es šādu brīnumu neatradu pat Meksikā, cik noprotu pati kaktusu suga esot aizsargājama, bet varot aizstāt ar ananāsu cukādēm)
• rozīnes
• mandeļu skaidiņas vai sasmalcinātas mandeles
• ciedru rieksti (arī šo retumu neatradu un, godīgi sakot, cenas dēļ arī nemeklēju tik cītīgi kā vajadzētu)

Mērcei:

Kanēlis, krējumsiers, saldais krējums, valrieksti, mandeles

• Valrieksti
• Saldais krējums
• Krējumsiers (Philadelphia, piemēram)
• Sasmalcinātas mandeles
• Tējkarote šerija (aizstāju ar baltvīnu)
• Kanēlis
• Sāls

Rotāšanai:

• Smalki sagriezts pētersīlis
• Granātābols (piedošanu, arī šo nekur neatradu, izķeksēju avenes, kas, protams, ir nepiedodami toņa ziņā, bet idejai noderēs)

Vispirms jāķeras pie čili pipariem, kuri jānomizo, jāizgriež "vēnas" (šķiedras, pie kurām turās sēkliņas), jāiztīra sēkliņas (visas kā viena - tieši tur slēpjoties 80% čilli pikantuma - kad no tām tikts vaļā, čilli garšo kā paprika) un jādabū mīksti. Viena no metodēm, ko izmantoju arī es - apdedzināt uz tiešas liesmas (tā ka sprakšķ un pat dūmo - viss pie lietas, es nobijos un gala beigās rezultāts varēja būt labāks), vajag dedzināt tikttāl, ka paliek melni un nedaudz sāk atlekt miziņa. Nedaudz pagaidi, kamēr atdziest un liek iekšā plastmasas maisiņā, satik dvielī un aizmirsti uz stundu, divām. Kārtīga sauna pipariņam :)

Pieņemu, ka ir kādi nedaudz civilizētāki veidi, kā to darīt. Piemēram, uzlikt uz grila restītēm cepeškrāsnī un tad likt sautēties, vai ar kāda cita veida liesmu, nevis gāzi. Doma tāda, ka piparu nedrīkst pārsautēt, kā tas notiktu sautējot katlā vai pannā, te savā nodabā sautējoties tiek iegūts kaut kas "al diente", pa vidu īstam mīkstumam un kraušķīgumam, bet dedzināšana padara vieglāku nomizošanu, iespējams, var arī blanšējot.

Tālāk sagriežam sīpolu, ķiploku, augļus un tomātus. Aši apcep sīpolu, pieliek ķiploku, tad iemaisa ābolu, bumbieri, banānu un persiku, drusku apcep, tad tomātu, kamēr maina krāsu.

Slavenais "mačo" banāns - augšējā labajā stūrī

Augļi iekšā nedaudz apceptajos sīpolos un ķiplokos

..un iekšā tomātus

Pievieno etiķi un garšvielu saišķīti un gaļu.

Nedaudz tomātu mērces, romiešu ķimenes, piparus un vairāk, nekā gribētos - kanēli. 

Apcep gaļu un beigās pievieno rozīnes, mandeles, cukādes un ciedru riekstus (manējais veidojums bez diviem pēdējiem). Nedaudz apsilda un slēdz nost, lai atdziest. Pildīt piparos var tikai atdzisušu pildījumu.

Ķeras klāt pipariem. Atbrīvo no saunas važām un nokasa miziņu. Pie manām bailēm, nenodedzināt māju, tik labi ar šo neveicās un paši čili sanāca kraušķīgāki, nekā pieklātos. 

Tālāk uzmanīgi pārgriež vienu pusi, izgriež augšējo kātu un izķeksē sēkliņas un "vēnas". Ja garšo pikantāk, var arī šo to atstāt.

Pilda iekšā maltās gaļas masu, aizloka ciet un skaisti iekārto šķīvi.

Ķeras klāt mērcei - blenderī saliek krējumsieru, saldo krējumu, sāli, kanēli, mandeles un lielāko daļu valriekstu. Kārtīgi sablenderē, iedrupina pāris atlikušos valriekstus.

Pārlej pildītajiem pipariem un dekorē ar pētersīļiem un granātābolu sēkliņām. No kreisās - zaļš, balts, sarkans.

¡Buen provecho! :)

Home - where?

Perhaps it's just whining or so but quite often you catch yourself thinking - "I want to go home!" Where it's safe, known, calm and mostly you can do whatever you want and be yourself. Because it's your home, sweet home, your palace or whatever the people's wisdom say about it.

But the question is - where is the home? What makes it home? Can you have more than one home? How do you determine which home would you want to be now in this moment?

I've always been between at least two places which I could attribute a term "home". My mom's family is from another part of Latvia, and though it's a small country, it does take several hours by train, bus or private car to get there to another world. My grandma used to ask me when I was little: "So where do you like to be more - in the city or here in the countryside?" Each summer and most of the holidays we were heading from our city apartment to a countryside farm with a huge territory, animals and nature to embrace. And I always answered to my grandma: "During the winter in city, in summer here in the countryside." Both were my places with my own people in both of them.

And that's how I've been continuing for the most of my life - to be at in at least two different places - in my Bachelor studies, Erasmus time, work, and now moving from Latvia to Mexico, and even making it all harder - choosing my Master thesis fieldwork place outside of my "normal" lifestyle environment from Mexico's second biggest city (at least 3 times bigger than whole Latvia) to a small ex-fishermen village where people still have their ancient customs, they know the names of the trees and life is as it's practically anywhere in the world in a village - be nice to me, and I will be nice to you, don't be rude - because I know where you live, and the rumors fly in the speed of light.

It does not mean that I'm adapting fast to new environments or being able to feel and make myself like at home at any place of the world. Not at all. Actually I could make another post how hard it was to speak another language (though you know all grammar and can perfectly understand what everyone is saying), how weird it was (ok, and still is) to kiss everyone for hello and goodbye instead of just recognizing that they are noticed of being here, or to understand that here in Mexico being bright, noticeable, loud is lots higher virtue than being humble, calm and workaholic that has been always taught in Latvia. Or on the other hand here in the Catholic Guadalajara to make it very simple - that your bright red toe nails won't be a sign of good style during the first meeting with your to-be-husband's family.

But it does mean - there can be more than one home, sweet home. And for me personally it's getting harder and harder to distinguish which one to miss at some times. I love my family and my friends which are in Latvia and elsewhere outside of Mexico where I live currently. I guess it will cost a lifetime to acquire so close people as I have there. But I do love my to-be-husband and I'm more than 100% sure that this is the right choice to be here, to become part of his family and to look for other opportunities I naively planned for myself 5 years ago. I love being in a warm weather and hear birds singing in the interview transcripts for my thesis, it's hard to imagine wearing sweaters, hats and gloves, and having radiators instead of ACs, or handling -30 degrees (Celsius). Or to put it very simple - to see sad and depressed faces in the train Jelgava-Riga and back.

But sometimes I do miss some things, and all my places are still my homes though it still sounds grammatically incorrect for my non-Native speaker English language.

Divas pasaules un es kā trešā?

[Post is written in Latvian, I will be glad to translate it briefly for anyone interested.]

Laikam jau tā ir, ka visinteresantākais dzīvē (un līdz ar to arī lauka darbā) ir neparastais, kas pārtrauc ikdienu - nav svarīgi, vai patīkams, vai šokējošs un traģisks. Tas tad arī atrok spožā saulītē to, kas bieži vien skaisti paslēpts ikdienā.

Jau vairākas nedēļas Ajijic (lietošu tomēr oriģinālvalodā, latviski izrunā [Ahihik] un skan kaut kā pavisam nepiedienīgi) pilsētiņā uzdarbojas, kā liekas, divu noziedznieku "apvienība", aplaupot mājas un biedējot visus iedzīvotājus. Visvairāk ziņojumu ienāk no amerikāņiem un kanādiešiem, kas lielā skaitā šeit pārcēlušies uz dzīvi vai ziemu Meksikā (par ko arī mans lauka darbs), laikam jau tur vairāk ko laupīt. Gaisā virmo bažas, vai tik tas nav saistīts ar narkotiku karteļu cīņām, kas Meksikā šobrīd ir īpaši aktuālas, taču vismaz pagaidām amerikāņu apdzīvotās teritorijas liktas mierā un šo teoriju atmet mīļā miera dēļ. Taču lai bažas pārvērstu iespaidīgās protesta akcijās, kas skaidri parāda saspringtās attiecības starp ienācējiem (ārzemniekiem, lielākoties no ASV un Kanādas, iebraucējiem, ne-meksikāņiem, precīzs termins nav izgudrots arī angļu valodā) un vietējiem iedzīvotājiem, pietrūka smagāka nozieguma.

Novembra beigās skaidrā dienas laikā slepkavība pašas pilsētiņas centrālākajā ielā pāris kvartālus no Čapalas ezera, kas uzskatāms par ārzemnieku magnētu ar visām tam piedienošajām priekšrocībām - miers, klimats, finansiālais izdevīgums utt. Vīrietis, tikko atgriezies ar sievu no pārtikas veikala apmeklējuma, ceļ no mašīnas ārā iepirkumu maisus, un pārsteigts laupīšanas mēģinājumā. Negribot atdot maku, saņemts šāviens krūšu apvidū, un vīrietis mirst notikuma vietā.

Tas bijis pēdējais piliens. Pēc pāris dienām jau ir uzvirdusi liela apjoma protesta saucieni no ārzemnieku kopienas puses un pieprasītas tikšanās ar domes pārstāvjiem, sākta apjomīga ieteikumu apkopošana drošības uzlabošanai un noteikts datums, kad labākos prezentēt valdības pārstāvjiem. Tā visa priekšgalā redzamākā - nekustamo īpašumu uzņēmumu asociācijas līdere no amerikāņu kopienas.

Noteikts tikšanās laiks, izziņots visos iespējamos medijos, aicināti visi, ielūgums divās valodās, iespaidīgi aicinājumi par vienotību un palīdzību savam ciematam, savai valstij. Kā galvenie viesi aicināti Čapalas mērs, Čapalas policijas priekšnieks, Halisko štata drošības pārvaldes priekšnieks.

Viesnīcas pagalms pārpildīts, vēlāk medijos izskan, ka bijuši vismaz 1000 dalībnieki, lielākoties ārzemnieki. Pēc stundas kavēšanās tikšanās tiek atklāta ar "hard cold facts" par nekustamo īpašumu tirgu un cilvēku plūsmu Čapalas reģionā un tiem sekojošiem ārzemnieku kopienas ieteikumiem, kā to labot. Tomēr visinteresantākās ir detaļas - izteiktais ārpus oficiālajiem faktiem, pasniegšanas veids, pat prezentētāji.

Galvenā runātāja ir jau iepriekš minētā nekustamo īpašumu jomas līdere un protestu kūrētāja. Priekšlikumi tiek prezentēti angliski, pēc tam tos pārtulkojot spāniski. Kā tulks pieaicināts bilingvāls Čapalas iedzīvotājs raitā spāņu valodā, bet ar manāmu akcentu no kādas citas spāniski runājošas zemes. Savukārt valdības pārstāvjiem, kas pēc ieteikumu prezentācijas uzstājās spāniski, par tulkiem pieaicināti divi meksikāņu darbinieki, vien štata galvenais drošības vīrs izvēlas runāt abās valodās ar kļūdām, bet uz priekšu. Nedaudz pavīd arī lielas finanšu kompānijas pārstāve, kā liekas, meksikāniete, kas runā abās valodās un pieaicināts meksikāņu darbinieks, kas nekustamo īpašumu jomas līderes iepriekš sagatavoto runu nolasa spāniski  pēc organizatores vārdiem "ar skaistu meksikāņu akcentu".

Ārzemnieku puse: "Īres tirgus izzūd", "2.2 miljoni peso iespējamie ienākumi ir aizplūduši kopā ar ģimenēm, kas pārcēlušās atpakaļ uz Ameriku/Kanādu", "Jūs [acīmredzot, meksikāņi] zaudēsiet savas darba vietas", "Viņi [noziedznieki] paņem mūsu mājas un noplēš to īpašumvērtību", "izdzen no mūsu ciemata", bet komentējot ideju par anonīmo liecinieku telefona līniju un iespējamo naudas apjomu atlīdzībām par noziegumu ziņošanu: "Money talks", "Jūs pat nevarat iedomāties, cik šīs summas ir nozīmīgas meksikāņu ģimenē" [mazam salīdzinājumam - lielākā atlīdzība paredzēta par noķertu slepkavu - 10 000 peso, 400 lati, kas, rupji rēķinot, varētu būt diezgan zema īres maksa amerikāņu īrētai mājai ārpus Ajijic, uzsveru - tikai īrei, piemēram, mana stipendija ir apmēram 7000 peso, kas ir 4 Mehiko štata minimālās algas] - milzīgs uzsvars uz īpašumu, tiesībām, mēs un viņi dalījumu, faktiem par peļņu, spēju demonstrēšanu un tamlīdzīgi.

Valsts darbinieku puse: "Paldies!", "Darīsim! Meklēsim risinājumu kopā!", "Es nenāku pēc aplausiem", "Paldies, ka liekat mums strādāt", "Meksika ir stipra, Halisko ir vēl stiprāks, bet Čapala visspēcīgākā!" - galvenokārt emocionālas uzrunas, politizēti solījumi, arī faktu uzskaite, ka daudzi no amerikāņu nosauktajiem risinājumiem jau ir ieviesti dzīvē, bet nedarbojas, kā vajadzētu, jo vienkārši netiek uzmanīti.

Un pavisam neliela pašu meksikāņu puse, Čapalas īsto iedzīvotāju: "Vispirms jādomā, kāpēc noziedznieki ir kļuvuši par noziedzniekiem", "Labāk investējiet bērnos, kas ir tepat mūsu ielās", "Mēs gribam risinājumu, nevis solījumus" Jāpiebilst gan, ka meksikāņu pusei izteikšanās laiks bija ļoti limitēts un tikai pēc atkārtotiem saucieniem no auditorijas trīs cilvēki tika pie īsas runāšanas. Pēc pasākuma organizatores vārdiem: "Šis nav atvērts forums! Tas nebija mūsu mērķis."

Nu, lūk, un man tam visam jābūt pa vidu. Ar manu līgavaini, kas ir meksikānis un lai vai pirms tam man aktīvi apgalvoja, ka ārzemnieku ierašanās šajā ciematā ir tikai un vienīgi pozitīva, ienes finanses, rada darba vietas un tamlīdzīgi, pasākuma laikā pats nevarēja nosēdēt klusām, dzirdot komentārus par īpašuma vērtībām un "mēs jums dodam darbu" tipa runām. Ar manu izskatu, kas tomēr ir vairāk amerikānisks nekā meksikānisks, kaut arī brīvi runāju spāniski, un tomēr ik reizes uz ielas vietējiem iedzīvotājiem atgādina, ka neesmu vietējā. Un ar manu pētījumu, kas kaut kā jāizved līdz galam un jāsaprot vidusceļš.

Bet neko darīt. Turpinu subjektīvās piezīmes un refleksijas.