Kreisās smadzeņu puslodes trenēšana jeb kā uzsākt 2.bakalauru pēc 17 gadiem

Kad es pirmo reizi iegāju Meksikas dzemdību namā kā brīvprātīgā 2016.gadā un redzot medicīnas sistēmu tik, tik sabiezinātās krāsās, nosolījos, ka par šo noteikti ir jāuzraksta doktora darbs. Bija jau arī pagājis pietiekami ilgs laiks, lai pēc maģistra atietu solījums nekad vairs nemēģināt akadēmisko karjeru un atgriezties pētniecībā, kas man tik ļoti patīk. 

Vēl pēc kāda laika papildus dažādiem situāciju pastiprinošiem faktoriem es atskārtu, ka varbūt Dr. titulu var dabūt arī citādā veidā, darot to, kas man tiešām patīk un padodas, jau pa pusei ielienot medicīnā kā nemedicīniskā atbalsta speciālists (dūla, zīdīšanas konsultante un childbirth educator) un tad vēl tālāk saprotot, ka tomēr jārok dziļāk. Atbalsta profesijas vajag un tās ir izcilas, ir stingri noteiktas robežas un plašs lauks, kur darboties, un tomēr pamatzināšanas klīniskajās prasmēs ir pilnīgi cits skats uz dzīvi un manu darbu, ko personīgi es vēlētos paveikt ar savām prasmēm. 

Un tā nu es šogad esmu nonākusi Stradiņos vecmāšu 1.kursā kā 2.vecākā studente, kas vēl atceras diskešu lietošanu, kad seriāli bija jāskatās konkrētā laikā, nevis atkārtojumos un vairāk dzīvojos pa Facebook un TikTok nemaz neatveru (ok, tikai, ja kāds no kursabiedriem atsūta ko interesantu), bet Sims spēle ir pilnīgi tumša bilde. Mans pirmais personīgais dators tika iegādāts līzingā 1.bakalaura laikā. 

Kā tas ir uzsākt studijas pēc 30+? (labi, drusku tuvāk 40, nekā 30) Vai izglītības sistēma ir mainījusies? Kā tas ir ielekt faktiski eksaktajās zinātnēs pēc gadiem sociālo zinātņu jomā? Vai es nožēloju, ka pēc vidusskolas nemērķēju uz kaut ko šādu?

Man liekas absolūti nežēlīgi 18-19 gados likt izvēlēties profesiju vai vispār teikt, ka tu zini, ko tu vēlies šajā vecumā. Jā, ir atsevišķi cilvēki, kam ir aicinājums no pirmsskolas dienām "Es būšu x un y.", tam stingri tiek sekots un viss notiek, vai varbūt vecāki mērķtiecīgi ievirza. Tad noteikti jānosprauž mērķis, vecākiem jāpievērš tam uzmanība un sapnis ir jāuztur dzīvs ar ļoti praktisku iesaisti. Es droši vien būtu gribējusi, lai kāds man 9.klases izlaidumā, pirms sniegt dokumentus uz vidusskolas novirziena klasēm, man pateiktu, ka bērnībā jaucu kopā ķīmijas spēļu mēģenes un lellēm izrakstīju lapiņas ar diagnozi no Dr.Avotas, bet, vai es nožēloju, ka neuzsāku medicīnas studijas uzreiz un šobrīd būtu varējusi lepoties ar vismaz 10+ gadu pieredzi un dr titulu tā visbiežāk zināmajā lietošanā? Nē. Nu, drusciņ, bet tikai kā čīkstēšana. Jo bez iepriekšējās pieredzes es nebūtu tur, kur esmu šobrīd, vai vismaz ne tāda, kāda es esmu. Sociālās zinātnes man ir devušas ļoti, ļoti daudz. Tas, kādu skatu uz studiju saturu un pētniecības pamatus man sniedza Vidzemes Augstskola - tas nav tikai par prasmēm, bet par aizraušanos. Un tālāk visvislabākā maģistra programma - sociālā antropoloģija, kas apgrieza manu skatījumu uz dzīvi kājām gaisā. Arī dzīves pieredze un gribētu cerēt, ka arī kaut kāds briedums taču arī. Mācīties šobrīd un agrāk ir pilnīgi citādāk dažādu iemeslu dēļ - mainījies gan kursu pasniegšanas veids, informācijas apmaiņas ātrums un pieejamība, kā arī es mācos citādāk, gribētu domāt, ka jēgpilnāk. Ir skaidrs, ka visu nevar un nevajag. 

Vai profesija/karjera dzīvē ir viss un mums ap to ir jāveido dzīve? 

Latvijas Twittera kodolā kaut kad rudenī bija neliela diskusija par to, kā tas ir, ja nākas nomainīt darbu uz tādu, kur ir izcila alga, bet darbs īpaši nepatīk. No mazām dienām mūs ievirza noteiktās sliedēs, kur sasniegumi, atzīmes, nopelni ir pirmajā vietā. Attiecības, emocionālo labklājību, hobijus atstājot mazliet otrajā plānā, jo tas taču nenodrošinās patiešām komfortablu dzīvi. Vai tiešām tā ir? Atbilžu par ne tik tīkamo darbu bija diezgan daudz šajā diskusijā un kopsaucējs - jā, darbs nav visa dzīve. 

Es nevaru apgalvot, ka es būšu vecmāte un mani sastapsi dzemdību nodaļā pēc 3-4 gadiem vai es tiešām turēšos pie sava šodienas sapņa atvērt pašai savu privātklīniku vai perinatālo centru. Un man ir ļoti daudz komentāri par izglītības sistēmu, kas mazliet netiek līdzi laikam un to, ko prasa šodienas sabiedrība. Bet tieši šodien izaicināt sevi un paņemt rokā šļirci vai atcerēties bioķīmiju 1.semestrī ir sava veida ieiešana slepenajā pasaulē, par kuru daudzi nezina.

Visiem nav jāmācās vēlreiz vai jāmaina profesija, un tomēr - ja tevī kaut kas urd jau kādu laiku, ej un dari :)

Ko es būtu gribējusi zināt par Meksiku pirms 14 gadiem

Vai es būtu klausījusies? Droši vien nē. Vai visa Meksika ir vienāda? Nepavisam! Bet kā manas atvadas no Meksikas, piedāvāju palasīt, kā gājis man Gvadalaharas lielpilsētā un šķiru sabiedrībā. Šī nav žēlošanās, man liekas, es tomēr esmu sasniegusi to līmeni, kad saprotu un pieņemu, bet tik un tā kultūras atšķirības ir tik lielas un bieži apslēptas, ka gribas tās pasvītrot. Visi tie, kas sarauc pieri, kad saku, ka dzīvojam Latvijā pēc tik ilgiem gadiem, tomēr ir tie paši cilvēki, kas labākajā gadījumā ir bijuši Meksikā tūrisma nolūkos uz pāris nedēļām :) 

Meksikā ir viss - milzu pilsētas, augsti kalni, fantastiskas pludmales, aktīvi vulkāni, senas kultūras, smalki restorāni un apjomīgi muzeji, piramīdas un citi pasaules brīnumi. Īsākā diena ir 21.decembrī ar 10+ stundām saules gaismas, tas vien rada prieku. Šī ir iespēju zeme, kur kopumā neviens tevi īsti nekontrolēs un tu vari būt jebkas vai uzsākt jebko no 0. Spāņu valoda ir skanīga un latviešiem padodas ļoti labi. Amerika ir tepat aiz robežas (tikai neizmanto ESTA, lai dotos uz turieni biežāk kā reizi gadā, tam ir domāta tūrista vīza). 

Mazas detaļas, kas var palīdzēt veidot dzīvo vienkāršāku, interpretējot kultūras atšķirības:

• Meksikāņi nemāk pateikt "nē", tas, acīmredzot, ir liels aizvainojums saņemt nē, tad nu no tā jāizvairās par visu vari. Negribēt satikties, pārtraukt attiecības, neierasties uz pasākumu - tas viss notiks, bet tev tas jānolasa starp rindiņām pēc noteiktiem signāliem ("ēeee, hmmmm, jā, tad tiksimies vēlāk") vai jebkurš klusums un pazušana jāinterpretē kā nē. Nepaļaujies ne uz vienu un tava dzīve būs vieglāka. Saistības tiek pildītas, bet nevar garantēt, vai un kad. 
• Ja tu saki "nē" (lai saglabātu veselo saprātu un neiekļūtu mistiskās parāda attiecībās (sk. zemāk)), tad dari to mierīgi, paskaidrojoši, atvainojies vismaz 2-3 reizes, izmanto kādu īstu vai izdomātu iemeslu, kāpēc ir nācis šis skarbais un nekādi nenotušējamais nē.
• Meksikas kultūra ir "augsta konteksta" - noteikumi reizēm ir, bet ļoti vispārīgi. Viss ir kontekstā, nevis skaidri pateikts. 
• Arī satiksmes noteikumi - esi gatavs, ka jebkurā brīdī kāds var mainīt joslu vai izdomāt, ka vajag kreiso pagriezienu. Ja tu vēlies veikt neatļautu manevru - palūkojies apkārt, ieskaties acīs, izbāz ārā roku, pavicinies. 
• Tai pat laikā forma ikdienas etiķetē un kopumā sadzīvē ir daudz, daudz svarīgāka par saturu. Pieklājības frāzes ir obligātas (lūdzu, paldies, ļoti liels paldies, lūdziņ utt.), small talk pirms uzsākt galveno tēmu (bet ne par laikapstākļiem - tas tiešām nevienu neinteresē valstī, kur saule ir vīrietis un kaut kas, no kā jāsargājas). 
• Vissvarīgākais ir tas, kā tas izskatās, nevis kā tas ir patiesībā vai kāda ir būtība. Publiski strīdēties ir aizliegts! Ko padomās? Baznīcas svētdienās ir pārpildītas, cilvēki ir šokā, kā bērnu multfilmā var skūpstīties divas sievietes (Buzz Lightyear, 5 sekundes ilga aina), bet ik uz stūra redzēsi "moteļus", kur istabas izīrē pa stundām, viesi ierodas mašīnā un noparkojas slēgtā garāžā, lai neviens neredzētu, kas un kad ir ienācis, un gandrīz katrs zina skaidri par kādu tuvu ģimeni pēdējos 30 gados, kur vīram ir bijušas divas sievas un, iespējams, vienāds skaits bērnu abās ģimenēs ar vienādiem vārdiem (lai nesajūk). Ilustrācija - melnbaltā filma Roma. 
• Mājkalpotāja ir daļa no ģimenes (tā pati filma ilustrācijai), jo gluži burtiski pārzina tavu apakšveļu, bet tomēr nekad, nekad neēdīs pie viena galda un, iespējams, tevi sauks par "saimnieku" (patron, Don, señor-señora utt.). Šķiras ir ikdienas sastāvdaļa un mājas ir pārāk lielas, lai pats tiktu galā. 
• Asinis ir stiprākas par jebkuru draudzību vai citām sociālajām saitēm, pat gadu desmitu ilgām. Iespējams, šis attiecas uz visu Latīņameriku. Arī tad, ja ģimene ir toksiska. Ļoti labs ilustrējošs materiāls ir Enkanto multfilma, patiks gan bērniem, gan pieaugušajiem. Klīst baumas, ka daudzi šobrīd sākuši apmeklēt psihoterapiju, jo atklājuši, ka dzīvo kā Madrigalu ģimene un tas nav ok.
• Draudzības rodas lēnām, pamazām, taustoties. Smaidi un pieņemšana var būt tikai ārēja izpausme (jo - forma, nevis saturs). Bet, vai tu esi pietiekami uzticams? Vai es tevi laistu savā mājā? Lielākās iespējas ciešai draudzībai ir starp foráneos - cilvēkiem, kas ir pārcelušies no citas pilsētas Meksikā, nevis šeit piedzimuši vai uz kāda noteikta kopīga pamata - piemēram, mūsu bērni mācās kopā. 
• Jebkurš labas gribas darbs mentāli tiek pierakstīts kā parāds savstarpējā norēķinu sistēmā. Cik lielu dāvanu es tev uzdāvināju - tik sagaidīšu no tevis manos svētkos. Jā, tu vari izmantot manu māju savai ballītei, bet tad tev obligāti ir jāsaka man jā, kad es kaut ko lūgšu, varbūt pēc 3 gadiem tieši par to pakalpojumu, kas vajadzīgs man un nekādu citu pakalpojumu, ko tu tomēr labprātāk man piedāvātu. 
• Tai pat tēmā - Meksikā nav publiskas asins donoru bankas. Ja paredzēta nopietna operācija vai bijis smags negadījums, asinis jāmeklē pašiem ģimenes locekļiem pirms operācijas vai jāatlīdzina "parāds" pēc tam, visbiežāk ar konkrēto asins grupu. 
• Vienmēr pārliecinies, ka tev būs veselības apdrošināšana, ceļojumu, vietējā vai valsts bezmaksas, ja esi pastāvīgais rezidents. Valsts aprūpe eksistē, bet ir pilna rindām un ierobežojumiem, nerunājot par kvalitāti, kas stipri atšķiras. Speciālisti tur ir izcili, tehniskais nodrošinājums lielākoties arī, bet nav iespējams to nodrošināt visiem, trūkst ikdienas materiālu, zāļu un gluži vienkārši cilvēcīgas uzmanības, ja jātiek galā ar miljoniem pacientu. Ārkārtas gadījumā arī privātās slimnīcas ir spiestas sniegt pirmo palīdzību vai sūtīt savas neatliekamās palīdzības mašības, bet parāds uzkrāsies ātri un iespaidīgi. Covid laikā daudzas privātās slimnīcas neuzņēma pacientu, ja netika rezervēta iespaidīga summa no kredītkartes vai tika iesniegts ķīlas dokuments kādam īpašumam. No privātās slimnīcas neizraksta, kamēr nav veikts rēķins. 
• Veselības apdrošināšana pieejama arī privātpersonām un nosedz lielo daļu izdevumu, bet ne vienkāršas vizītes/pārbaudes.  
• Ģimenes ārsti kā suga ir tikai valsts veselības aprūpē. Privāti dodies pie konkrēta speciālista (to izlem tu) vai bērniem - pediatra. 
• Ballītēs jāierodas 20-50 min vēlāk par noteikto sākumu. Bet, ja ieradīsies pirmais, tad būs vieglāk saprast, vai ir visi jābučo sasveicinoties, vai var iztikt. Galvenais, nebūt ātrāk, tas atkal nav pieklājīgi. 
• Pandēmija nav mainījusi sasveicināšanas obligāto paradumu - tuvi paziņas (vīrietis-sieviete, sieviete-sieviete), visi, visi, ir it kā jābučo uz labā vaiga - jāpieliek vaigs, arī, ja tevi iepazīstina ar svešu cilvēku. Vīrietis-vīrietis rokasspiediens. Sieviete, ja sēž, un pie viņas pienāk vīrietis, lai sasveicinātos, paliek sēdus, nekad neceļās. 
• Privātajām universitātēm un senu tradīciju golfa klubiem pieteikšanās procesā tiks lūgta visa ģimenes vēsture un fotogrāfijas, lai noteiktu, vai tu esi cienīgs šeit pievienoties. Pirms gada vēlējos uzzināt, cik maksā studijas man kā ārzemniecei ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju prestižā Gvadalaharas universitātē - studiju maksa tika pateikta pēc nedēļām ilgas sarakstes un 10 lpp. anketas aizpildīšanas par maniem vecākiem un vecvecākiem, bet ne manai iepriekšējai izglītībai vai pieredzei nebija nozīmes. 
• E-pasti ir pagātne vai vispār kaut kas ļoti formāls, domāts nopietnai sarakstei pāris reizes mūžā vai biznesā. Ikdienā, ja vēlies kaut ko uzzināt, zvani vai sūti whatsapp un gaidi audio ziņu. 
• Cenas šobrīd ir 1:1 ar Latviju, aug diezgan strauji un daudz lētāka dzīve neiznāk. Jāmaksā par ārstiem un skolu (līdzīgi kā par veselības aprūpi - ir valsts skolas, ar kurām bieži biedē privātskolu audzēkņus, kas slikti uzvedas). Jā, tiksi pie izciliem augļiem praktiski visu gadu un ziedošiem kokiem visapkārt, visdrīzāk neraizēsies par apkuri (kaut decembrī temperatūra var nokristies līdz 5-10 grādiem naktīs), bet ietaupīt un dzīvot lētāk kā Eiropā īsti ne. Vidējā alga (nemaz nerunājot par minimālo, ar kuru nevar izdzīvot neviens) ir zemāka nekā Latvijā. 
• Neeksistē pabalsti. Darba nespējas lapa (5 dienas gadā), "māmiņatvaļinājums" (40+40 dienas pirms un pēc dzemdībām) vai valsts apmaksāts dārziņš (precīzi līdz 4.dzimšanas dienai, līdz 16:00) tiek nodrošināts, ja strādā algotu darbu un darba devējs maksā īpašu nodokli. 
• Kūrortpilsētās izlikt žāvēties savus pludmales dvieļus uz loga vai balkona liecina par sliktu gaumi un zemu kultūras līmeni. Nedari tā!
• Kaķi ir Sātana sabiedrotie, elles iemītnieki un reti mājdzīvnieki, ielās reizēm redzami izkāmējuši un bailīgi, kas tikai pastiprina šo stereotipu. Suņu barības plaukti un produkti lielveikalos plīst no pārpilnības. 

Sargi sevi vai ļauj tikt sargātam

Viena no vislielākajām kultūru atšķirībām starp Meksiku un Latviju man vienmēr ir likusies tāda relatīvā brīvības sajūta. Šogad, pateicoties pandēmijai, saprotu, ka brīvība nozīmē arī neaizsargātību. 

Kultūras var iedalīt dažādi un droši vien tas arī ir ļoti nepieciešams, lai mūsu mentālie rāmji saprastu, kas notiek un kāpēc, lai izskaidrotu ikdienišķo un it kā burtisko, bet tik ļoti citādo.

Šoreiz par zema konteksta kultūrām pret augsto kontekstu. Cik detalizēti ir jāizstāsta, kā tev uzvesties un kas tiek sagaidīts? Vai to nosaka rakstīti, vispār zināmi noteikumi vai tos nosaka nerakstīti likumi? Cik liela fleksibilitāte ir pieņemama šādos noteikumos?

Meksikā liela daļa lietu jālasa starp rindiņām. "Vēlāk" visdrīzāk nozīmēs nekad ("nē" meksikāņu vārdu krājumā nav sastopams un uzskatāms par milzīgu rupjību, bet neierasties, netikt, neizdarīt ir pieklājīgi), noteikumi un sodi ir interpretējami un apstrīdami, valsts institūcijas, protams, eksistē un jebkura saskarsme ar tām tiek pavadīta ar simts dažādām kopijām, pareizām bilžu sesijām, kontu izrakstiem, dažāda izmēra dokumentiem, apzīmogotām lappusēm un neierobežotiem laika termiņiem jebkuras darbības izpildē, tāpat arī likumi ir. Tomēr kopumā tu pats esi savas dzīves noteicējs un arī atbildīgs par to. Noparkojies nepareizajā vietā? Nekas, sodu apmaksā ar 50% atlaidi pirmajās dienās vai apstrīdi ar advokāta palīdzību vēlāk. Kaimiņiem par skaļu mūzika ar 10 cilvēku mariači ansambli divos naktī? Izsauc policiju, bet iekšā viņi nevar ienākt, jo tas ir kaimiņu privātīpašums. Kā zināt, kurš autovadītājs brauks pirmais vienādas nozīmes krustojumā? Ieskaties acīs un pamāj ar galvu, bet pārkārtojies uz sev nepieciešamo joslu, izbāžot roku pa logu. Pandēmija? Visi darbojas pēc "individuālās atbildības" principa, atceļam skolas un bērnudārzus, bet uzņēmumi paliek atvērti, bezbērnu ģimenēm taču ir jāiet ballēties un jātērē nauda bāros mazajiem uzņēmējiem. Ir pavisam traki ar Covid statistiku? Ieviešam nosacītu komandantstundu divas nedēļas no vietas, bet atkal atveram visu veikalu durvis tieši uz Melnās piektdienas atlaidēm un pie reizes arī stadionus sporta izklaidēm "izmēģinājuma" režīmā. Mēs taču lietojam dezinficējošās želejas, nēsājam dažādas kvalitātes maskas un tīrām kurpes hlora šķīdumā pirms ieiešanas jebkurā publiskā vietā. Sk. forma pār saturu no iepriekšējiem ierakstiem. Analīžu rezultāts pozitīvs? Tiec galā pats. Nevaram pieņemt likumus, kas būtu loģiski un dotu labumu lielākajai sabiedrības daļai, tādēļ nosakām prioritātes, vadoties pēc izdzīvošanas un/vai nekaunības un ienākumu līmeņa principa. 

Lielākā daļa mana vīra ģimenes radu un mani draugi un paziņas kopš marta sākuma īpaši pielieto vārdu "cuidarse". Sargāties, izsargāties, rūpēties, saudzēt(ies). Atgriezeniskajā formā, paši, sevi, jo kurš gan cits. "Nē, es diemžēl nevaru iet ciemos pie viņiem, jo viņi neizsargājas, dzīvo tā, it kā pandēmijas nebūtu." Pilnīgi iespējams, šo frāzi vairākkārt esmu lietojusi arī es. Esot četrās sienās ar diviem maziem bērniem, ne vienu vienu padara paranoisku un vienreiz mēnesī, ieejot īstā lielveikalā, kas agrāk ir bijusi tīrā izklaide vienai pašai iepērkoties bez steigas, šobrīd rada sajūtu, ka tā konservu bundža man priekšā neizbēgami izraisīs manu un manu tuvinieku veselības problēmas. Sajūta, esot Meksikā šogad, bija apmēram kā apokalipses filmas scenārijā - var notikt jebkas jebkurā brīdī un visiem principā būs vienalga. Jā, man jau gadiem ir privātā medicīnas apdrošināšana, jo paļaušanās uz valsts pakalpojumiem būtu ļoti muļķīga iedoma, jā, man ir zināmas ārstu privātprakses un slimnīcas, kur griezties pēc palīdzības, es zinu, kur veikt analīzes, ārstu nosūtījums nav nepieciešams, gan jau būtu iespējams nokārtot arī dažādus citus neparedzētu apstākļus, bet nav pilnīgi nekāda rāmja, kas man liktu saprast, kas, kā notiek un kā nejusties vienam un neaizsargātam. Biju izlasījusi dažnedažādus rakstus un pētījumus, izkalkulējusi riskus inficēties un noklausījusies paziņu stāstus par slimības gaitu. Jo jāsargājas pašam. 

Uz Latviju burtiski atbēgām tai brīdī, kad valdība paziņoja, ka attālinātās mācības turpināsies visiem līmeņiem, arī pirmsskolai un visdrīzāk vismaz līdz gada beigām. 40 minūšu ilgas nodarbības 3-4 reizes dienā gandrīz sešgadniecei un 20 minūšu ilgas trīsgadniekam ar pilnīgi jauniem skolotājiem. Bērnudārzs online vidē, kamēr pārējie sabiedrības locekļi silda ekonomiku. 

Un ierodamies noteikumu valstībā, kur viss ir sakārtots. Tobrīd testi ir pieejami visiem, pašizolācija notiek konkrētos rāmjos, skolas darbojas un ziņās parādās frāze: "Bailes par inficēšanās risku nav likumā noteikts iemesls, lai nesūtītu bērnus uz skolu". Kur vēl precīzāk? Tam, ko tu dari un arī jūti, ir jābūt noteiktam likumā, jābūt noteikumiem. Katri jaunie ierobežojumi nāk ar savu paskaidrojumu. Pat frizieru/manikīru argumentu, nedaudz piepūloties, ir iespējams saprast. Vai varbūt tādēļ, ka pati nāku no augsta konteksta kultūras, bet esmu iemācījusies atrast pamatojumu sev pašai?

Šeit cilvēki ar tevi netiksies, jo nedrīkst, kāds to ir pateicis, varbūt pamatojis vai vienkārši pateicis, bet tā tas ir. Tev ir jāsargājas, kā jau vienmēr, bet ir skaidri punkti, kas nosaka, kādā veidā un, iespējams, kad tas viss varētu beigties un/vai mainīties. Ir haoss, kā jau visur pasaulē, un neapmierināto bari un protesti, bez tā nekur. 

Nav viena ideālā varianta, kā uzvesties un kā rīkoties, jebkurā situācijā ir jādomā gan pašam, gan jāspēj paļauties uz kādu, kas redz kopbildi un vismaz teorētiski domā par kopējo labumu. Bet tikt sargātam kaut jebkādā līmenī ir milzīga vērtība un emocionālās slodzes atvieglojums. 

Maska publiskā vietā un koplietošanas telpās par to ir ļoti maza cena. 

Seriālu pasaulē

Iz Gvadalaharas augsto aprindu hronikas - ar bērnu (zīdaini šī vārda burtiskajā nozīmē - tāds, kas zīž) ierasties saviesīgos pasākumos nav pieklājīgi, arī tad, ja pasākums sākas 14:00 un tajā būs tikai sievietes vai 16:00 tālu no pilsētas, kur noteikti jāplāno nakšņošana. Kārtīgi audzināti bērni ar vislielāko prieku paliek pie savām formas tērpā strādājošajām auklītēm, kas viņus apkalpo 24 h diennaktī, kamēr mammas var izklaidēties, pārrunājot jaunākās tendences šo pašu saviesīgo pasākumu organizēšanā. Slikti audzināti bērni "apgrūtina" savas mammas un grib būt pie viņām, izmantojot savu jau augstāk minēto zīdaiņa statusu. Meksikāņu seriāli ir īsti! 

Maskava ar bērnu turp.

Turpinām "mocīt" bērnu un izdzīvojam Maskavu. 

Viena paliela, bet tikai viena aktivitāte dienā ir pilns un normāls dienas plāns, un tik un tā pat ar meitas agro gulētiešanu viesnīcā atgriežamies bez spēkiem. Dienas, kad kā bezbērnu pāris varējām izskriet jebkuras metropoles galvenos tūrisma objektus pāris dienās, nu ir galā. Beidzot pamanu sīkumus un izdzīvoju lietas drusku īstāk. Kurš to būtu domājis, ka uzraksti pie katra izstādāmā objekta var būt tik izglītojoši un patiesībā interesanti? Ir uzradies pat ambiciozs plāns nokļūt vēl kādos muzejos, kas agrāk tika ignorēti, jo aizņem par daudz laika un it kā piedāvā salīdzinoši maz uz visu citu aktivitāšu fona.

Var izdzīvot arī ar vieglajiem vasaras ratiem (ko vismaz tukšus ļoti normāli pa jebkurām kāpnēm vai eskalatoriem var pacelt arī īpaši netrenētas mammas, tādas kā es), ko cieši apskāvusi ergosoma barošanai, snaudām un metro pārbraucieniem. Nemaz nevajag ratu grozu un "pamperu soma" der visparastākā izmēra tikai pašam nepieciešamākajam. Tas jāmēģina atcerēties arī neceļojot.

Metro troksnis pagaidām ir bijusi visveiksmīgākā baltā trokšņa "aplikācija" - darbojas pat 9 mēnešu vecam zīdainim. 

Krievijas tantukiem patīk "palīdzēt" rūpēs par bērnu vēl vairāk nekā Latvijā. Saule taču spīd sejā, viena zeķe nokritusi (īstenībā noslēpta somā, jo tiek regulāri norauta) un vai tiešām, tiešām viņai tur tajā somā uz vēdera ir ērti. Toties meitas smaidam vienmēr ir atbildes smaids un metro vienmēr tiek atrasta sēdvieta, 99% gadījumu savējo atdos sievietes.

Ja vien über serviss (uzlabots taksometru, faktiski privātā šofera pakalpojums ar telefona aplikācijas palīdzību, ko drīz, cerams, ieviesīs arī Latvijā) piedāvātu bērna sēdeklīti, dzīve varētu būt ar mazākiem stresa brīžiem ceļotāju ģimenēm. Vēl aizvien pāris reizes grēkojam, pārkāpjam satiksmes noteikumus komforta labā un izvēlamies "klusāko" mašīnas stūri, kur sēdēt ar bērnu un atgriezties vakaros viesnīcā ātrāk.

Mēģinu saprast, kas man te tik ļoti patīk un lēnām nonāku pie secinājuma, ka tas ir visa it kā pazīstamā mikslis ar plašās galvaspilsētas šarmu. Zinu, ko pasūtīt ēstuvēs, ķīselis garšo pēc skolas ēdnīcas un, liekas, pat kasiere ir tāda pati, kad piemiedz mums ar aci un piešķir papildus Gotiņu, jo esam taču trīs ēdāji, cukurvate smaržo pēc bērnības un garšo tik īsti. Jā, ir arī sirpja simboli ik uz stūra un šur tur pa Ļeņinam, kas mūs vēl aizvien rāda, aicina ticēt (un strādāt!) gaišajai nākotnei, bet kopumā šo daļu ignorējot, Maskava ir vienkārši skaista lielpilsēta ar visu visdažādāko un varēs izpatikt gandrīz jebkuram, kas gatavs mesties tajā iekšā.

Maskava ar bērnu, diena nr. 1

Maskava laikam tāpat kā Parīze vai nu apbur, vai šokē, un šogad mani ierauj savā šarmā nu jau 2.reizi pēdējo piecu gadu laikā. Varbūt tāpēc, ka manī laikam jau tomēr ir kaut kas no padomju mantojuma, kaut cenšos noliegt vai izliekos, ka nesaprotu, kā tad bija pirms pār-20 gadiem atpakaļ. Nu, vienkārši ir forši te, par spīti kurioziem sīkumiem. Vai tieši to dēļ.

Angļu valoda ir praktiski nelietojama prasme, un kirilica nepratējiem izdzīvošana grūta, toties, ja gribi būt savējais, jātur tēls, ka ne tikai saprotu diezgan daudz un spēju nopurpināt pāris vārdus krieviski arī pati. Vai jāizliekas, ka savā meksikāņu bariņā abas ar meitu neesam vienīgās ar latviešu pasēm, un cītīgi runāju spāniski.

Laipnība no citiem tev pašam jānopelna. Vai arī šeit iedzīvotājiem tā ir iedota limitētā daudzumā, īpaši pakalpojumu jomā strādājošajiem. Varbūt to apgūst tikai daļa iedzīvotāju, līdzīgi kā angļu valodas prasmes? Ar meitas smaidu gan iegūstam jaukus komentārus vienkārši tāpat un pat pāris atlaides "šodienas jaunākajam klientam", bet faktiski ar pārdevējām, kasierēm, viesnīcu uzņemšanas darbiniekiem, taksistiem...esi veikls un ar pareizu naudu, un neuztver neko personīgi. Pakalpojumu galu galā vajag tev un labi, ka ir kāds, kas to nodrošina :) Latvijai vēl ir, kur augt!

Bērnu sēdeklītis esot līdzvērtīgs nosēdināšanai mašīnas (labi, busiņa) aizmugurējā stūrī - tur būšot "klusāk". 

Savukārt vecāka gadagājuma līdzcilvēkiem met loku, atkarībā no savilkto lūpu ciešuma. Mana bērna laimīgā dudināšana un sienu gleznojumu (vai varbūt zaļās palodzes) apbrīnošana Vasilija Svētlaimīgā katedrālē, izrādās, ir absolūta zīdaiņu spīdzināšana un gan pār sevi, gan mums tiek nobērti vairākkārtēji (pieņemu, pareizticīgo) krusti. Laikam būsim taču pavisam nosvētītas.

Eiro kurss ir tik izdevīgs, ka pirmo reizi mūžā apjaušu dažādo valūtu priekšrocības. Viss pēkšņi ir lētāks nekā iepriekšējā braucienā 2011.gadā.

Mierpilnu dzīvošanos ar bērnu ratiem vismaz pirmajā dienā neuzdrošināmies, meita nodzīvojas ergosomā vai rokās (laikam tur tā spīdzināšana). Skatoties uz citām ģimenēm, liekas, ratiem traucē...viss, sākot no ielu seguma un Sarkanā laukuma bruģa, zaļās luksofora gaismas ilguma un ielu platuma attiecības, neskaitāmām kāpnēm, vasaras būvdarbiem līdz pat tūristu pūļiem ar saspīlētu grafiku, kas jāpaspēj. 

Turpinām pētīt.

Būt par mammu

Apzinos, ka tas nav īpaši oriģināli un vispasaules informācijas plašumos jauno vecāku pārdomas aprakstītas miljoniem reižu, bet tas nu ir cilvēka dabā izdzīvot vienu un to pašu, un pie sevis domāt, ka tas ir kas īpaši unikāls. Un tas tiešām ir. Sev pašam. Tad lai nu iet par mani pašu, personīgi.

Pirms gandrīz astoņiem mēnešiem ar skaļu brēcienu (vairāk manējo) mana pasaule ir pagriezusies pilnībā ar kājām gaisā. Grūtniecība, lai vai kāda, un pat dzemdības ir nieks. Tieši tas datums, ko turpmākos gadus mūsu ģimenē svinēsim kā vēl vienu dzimšanas dienu, patiesībā ir manis piedzimšana par mammu. Un cilvēks, kam es to visvairāk gribētu pastāstīt, to sapratīs tikai tad, kad pati kļūs par mammu, kā es beidzot saprotu savu mammu. Gribu apgalvot, ka neviens iniciācijas posms nevienā sabiedrībā tevi neieliek tik citā sevī kā šis acumirklis, kad no divi vienā kļūsti par diviem atsevišķiem. Vai ne tik atsevišķiem.

Tu esi viņa/š un viņa/š ir tu. Jā, jā, Rietumu pēdējo gadu desmitu uzspiestā propaganda, ka bērnam jāiemāca autonomija jau no pirmajām dzīves dienām un vecāki nekādā gadījumā nedrīkst ļauties pieradināties spēlēt pēc bērna stabules, jo tad, redz, zaudēs savu neatkarīgo dzīvi uz visiem laikiem un bērns nebūs spējīgs izdzīvot mūsdienu sabiedrībā. Zinu, esmu nogurusi strīdēties un, šobrīd dodoties tuvāk Latvijai, tas man tiek atgādināts arvien vairāk. Bet patiesība ir tāda, ka neatkarība jau ir zaudēta un labāk, lai šajā "līdzatkarībā" laimīgas ir abas iesaistītās puses. "Neņem rokās, pieradīs" spāniskajā variantā ir pat īpašs, faktiski izdomāts apzīmējums - "embrazilarse", ko lieto, lai nicīgi aprakstītu pārlieku izlutināšanu apskaujot un mīļojot mazo (no abrazar - apskaut, brazos - rokas). Mūsu pediatrs pasmaidīja par šo frāzi un jau pāris stundas pēc dzemdībām teica, ka ir jau par vēlu, bērns ir izlutināts jau kopš dzimšanas un pieradināts būt pie mammas/vecākiem. Tā tam vienkārši ir jābūt. Zaudēt sevi pašu var būt visskaistākais, kas var notikt ar cilvēku. Iedomājies pats to lepnumu - tikai ar apskāvienu var atrisināt 90% pārdzīvojumu, pārējos 9% vismilzīgāko nelaimju ar krūti, bet tas 1% nav risināšanas vērts. Īstu supervaroņu spējas!

Milzu projekts un eksperiments. Reizēm domāju, ka mani dažādie uzskati, kā būt par mammu, ir veidojušies sava veida spīta rezultātā un visticamāk, ja dzīvotu Latvijā, viss būtu citādāk. Kā latvietei ārzemēs bez ļoti ciešām vai ļoti biežām saiknēm ar savu pašas kultūru kaut kā gribas iespītēties un visu darīt pa savam, šo to paņemt no Latvijas, šo to no vietējiem un salikt kopā vienā lielā mikslī, bet būt pašai par sevi. Un tam visam papildus, kā jebkuram vecākam visā pasaulē, vēl īsti nezināt, vai tas tiešām ir tas pareizākais un vai vispār jebkad, jebkurā bērna vecumā redzēšu īstus rezultātus un cēloņu-seku kopsakarību ar manām izvēlēm par bērna kopšanu un audzināšanu. Ā, Meksikā ir šausminoši augsts ķeizargriezienu procents? Dabīgas dzemdības par visu vari! Check. Šeit bērnu maisījumus met pakaļ un ar krūti pēc sešu mēnešu vecumu baro tikai hipijmammas? Barosim kaut 3 gadus! Auduma autiņi? Lai iet! Bērna vadīta ēšana un (gandrīz) nekādu biezeņu? Uz priekšu! Slingošana? Kā mammas vispār var to negribēt darīt? Un vienmēr būs 1000 un viena un visbiežāk absolūti pretrunīga teorija par to, kas ir labākais, bet man ir jātic, ka es kaut ko daru pareizi un ka tikai vecākiem pašiem jābūt lēmējiem par visu ar saviem bērniem saistīto.

Vecāki ar bērniem nav laimīgi. Šis ir skaļi un pat neoriģināli, bez precīzas atsauces aizņemta doma no Scary Mommy bloga ieraksta. Aptaujas rāda, ka vecāki ir vieni no nelaimīgākajām iedzīvotāju grupām. Dubulti, trīskārši utt. ntajās reizēs izdevumi atkarībā no bērnu skaita, visdrīzāk arī kredītu nasta un citi parādi, nepārtraukts stress un citas nelaimes vienkārši statistiski neļauj ierindoties blakus neprecēto karjeras cilvēku rindām, kas atvaļinājumus pavada tālos ceļojumos, ekstrēmākās aktivitātēs, reibinošās ballītēs un profesionālajos sasniegumos, ko atzīst visa pasaule par labu esam. Bet tai pašā bloga ierakstā autore-mamma arī pastāsta par fenomenu, ko nevar izmērīt neviena laimes pazīmju aptauja. Milzīgs, dzirkstošs un pāri plūstošs prieks par it kā visikdienišķākajām lietām, ko nevar arī aprakstīt un vecāki nespēj pierādīt, ka tas ir īsts un vērā ņemams. Es tiešām gribētu apceļot Indiju un iziet Svētā Jēkaba ceļu, vai veidot strauju karjeru spožā ofisā augstceltnē ar stikla fasādi, bet nekas dzīvē man nav sniedzis tādu gandarījumu, kā dzirdēt mana bērna pirmos smieklus, redzēt pirmo apvelšanos uz vēdera vai kā pirmo reizi paceļ rīsa graudiņu ar saviem miniatūrajiem pirkstiņiem (jā, jā, mani draugi, kas vēl nav vecāki - mūsu sasniegumi šobrīd ir MILZĪGI :) ) vai jūtot pavisam aizmigušu smagu galviņu noliekušos pār tavu plecu. Nu, nav nekā foršāka, tiešām!

Laikam jau var nojaust, ka šo visu rakstu šādā vienā eiforijas brīdī un, iespējams, rīt nespēšu piecelties tai brīdī, kad celsies mana meita, un ar ilgām atcerēšos to dienu, kad es piederēju tikai sev (kaut gan - vai tiešām tā kādreiz bija? kā tas bija?). Bet tomēr gribējās šo visu uzrakstīt, kaut vai kā mazu atkārtojošos gabaliņu pēc citu vecāku domām un kā miglainu vārstījumu ne-vecākiem.

Būt par mammu vajag, būt par tēti vajag, visiem! Stādi vai nestādi to koku, cel vai necel savu māju (īrēt šodien varbūt ir pat lētāk ha), sit vai nesit čūsku (nu, vismaz tās, kas ārpus tevis paša), bet dēlu (meitu) vajag. Un es naivi ceru, ka šodienas karjeras, kapitālisma, "vairāk-augstāk-stiprāk-tālāk-neatkarīgāk" pasaulē arvien vairāk cilvēku palūkosies uz vienkāršo ikdienu kā kaut ko skaistu, īpašu un tikpat svarīgu kā nepārtrauktu darbu, rūpēm par savu ego un ārieni, un karjeras spožumu.

Meksikas 100 iespaidi

Vinicius Covas, brazīļu apmaiņas students Meksikā 2013.gadā

1. Meksika ir daudz lielāka, nekā es domāju, un daudz lielāka, nekā pati Meksika domā.
2. Meksika ir ne tikai sombrero, čilli un mariači.
3. Meksika ir karstums, aukstums, liels karstums un liels aukstums. Parasti tas viss vienā un tajā pašā dienā.
4. Meksikai ir divas galvaspilsētas. Tā, kas virs zemes un tā, kas zem zemes ar savu ievērojamo metro.
5. Apakšzemes galvaspilsētā ir mazāka satiksme nekā tajā, kas virs zemes. 
6. Es nezinu, kas Meksikā ir trakāks - narkotiku satiksme vai satiksme.
7. Mehiko ir viens no vislētākajiem metro pasaulē. Bet, ja tā cenu paceļ par 2 peso (11 eiro centiem), Mehiko iedzīvotāji (chilangos) lēks pāri kontroles punktam, lai nemaksātu nemaz.
8. Mehiko metro ir iepirkšanās uz sliedēm. Un gandrīz vienmēr naktsklubs ar ceļojošiem dīdžejiem.
9. Sliežu transports un ātrās satiksmes autobusi Mehiko darbojas ļoti labi. Ar metro var izbraukāt visu galvaspilsētu. Kāpēc ir tik daudz mašīnu uz ielām - es nezinu. 
10. Meksika ir vispiesārņotākā valsts Amerikas kontinentā.
11. "Tūlītiņās" (ahorita) ir pamazinājuma forma no "tūlīt" (ahora), bet vārds gandrīz vienmēr tiek lietots kā "pēc kāda brīža" (dentro de un rato).
12. Patiesībā par visu var teikt "tūlītiņās".
13. "Wey" vai "guey" ir obligāts sveiciens. Bet ar saviem noteikumiem - sieviete sievietei var teikt "wey". Vīrietis vīrieti var uzrunāt ar "wey". Sieviete vīrieti var saukt "wey". Bet vīrietis sievieti nevar saukt par "wey". Tas ir rakstīts Meksikas Konstitūcijā.
14. "¿Qué onda, wey?" ir tas pats, kas meksikāņu "Whats up, dude?".
15. "Muy padre" ("liels tēvs" - tuvākais tulkojums latviski?) ir ne jau tāpēc, ka būtu ļoti daudz mācītājtēvu. "Muy padre" ir kaut kas līdzīgs "kruti". Poca Madre (burtiski - "neliela māte") arī ir kaut kas "kruts". Kopsavilkums - Tēvs ir liels un Māte ir maza. Mačisms?
16. Meksikā viss ir "muy padre"!
17. ¡Híjole! Nekad nemēģini saprast meksikāņu slengu, wey. Uzmanies ar divējādajām nozīmēm: ¡Ándale! nenozīmē staigāt (andar). Un arī ¡Órale! nenozīmē sākt lūgties (orar).
18. Ja tu esi meksikānis, bet nepiedzimi Mehiko, tu esi no provinces. Nu, tā kā šķira, kas ir zem "gringo" (amerikāņa, ārzemnieka).
19. Ja tu dzīvo Mehiko, tu esi chilango un viens no 25 miljoniem pilsētas iedzīvotāju.
20. Meksikānis līdz ar nagiem un zobiem aizstāvēs savu pilsētu ar savu dialektu.
21. Meksikā vajadzētu būt 365 ēdieniem. Katru savai gada dienai. Ik dienu tu atklāj jaunu ēdienu.
22. Meksikā ēdienam ir vārds, uzvārds, pasta zīmogs un sava vēsture.
23. Meksikā gandrīz visam liek klāt laimu.
24. Meksikā gandrīz visu ēd ar kukurūzu.
25. Meksikā gandrīz visu ēd ar čilli.
26. Meksikā ēd gandrīz visu.
27. Meksikā gandrīz visos restorānos uz galdiem būs trauciņi ar čilli.
28. Nekad nejautā meksikānim, vai šis čilli ir ass. Lai gan tev teiks, ka ne, tas ir ass.
29. Meksikā tako ir uzvārdi. Tako pastor, tako zeltainie, tako bārbekjū, flautas, no grilla..

30. Meksikā teikt, ka burritos ir tradicionāls ēdiens, ir gluži vai noziegums. Lai gan, starp citu, ēdienam ir meksikāņu izcelsme. "Tas ir Tex-Mex," viņi saka...
31. Meksikā ūdenim ir garša (agua de sabor). Ir šokolādes ūdens, grūbu, ananāsu, meloņu, cukurniedru, apelsīnu, zemeņu, rīsu...un pat ūdens ūdens.
32. Meksikā brokastis ir svētas. Patiesībā tā ir vissvarīgākā dienas ēdienreize. Pildīta kukurūzas masa, atole, kesadijas, posoles zupa, čilakiles, mojetes, pankūkas...

33. Meksikāņiem - Dievs debesīs un tako uz zemes.
34. Meksikā tu vari palikt resns, ieelpojot tako taukus, gorditas un kesadijas.   (-.-)
35. Meksikā tako ēd ar rokām. Tāpat tos taisa ar rokām. Bet tas, kurš tos taisa, naudu neaiztiek.
36. Jebkurā gadījumā labāk ir nezināt, kā tiek taisīti ielas tako. Acis, kas neredz - sirds, kas nejūt.
37. Ja tu Meksikā ar kādu tiecies pulksten 12:00, tas nozīmē, ka tikšanās ir 13:00. Vai pēc tam. 
38. Ne velti galvenās TV pārraides notiek trijos kanālos: pirmais, kas rāda šī brīža programmu, otrais - programmu, kas notika pagājušajā stundā un trešais to, kas bija pirms divām stundām.
39. Meksikā par visu jādod dzeramnauda. Tualetē, kamēr tu mazgā rokas, kāds tev piedāvā papīra dvieli, lai nosusinātu. Tas nav draudzīgums, tas ir inovatīvs veids, kā lūgt dzeramnaudu. 
40. Meksikā tev vienmēr jābūt monētām kabatā. Kāds tev tās prasīs (Brazīlijā arī).
41. Meksikā tu nekad nemaksā tik, cik rāda kases aparātā. Vienmēr ir jānoapaļo.
42. Un, ja kasieris tev nepiedāvā telefona kredīta atjaunošanu, tu to iegūsti bezmaksas. 
43. Meksikā lielveikali savās reklāmās ir pasludinājuši karu. Vai nu tu iesi uz lielveikalu ("super" - supermercado - parasts lielveikals) vai uz "La Comer" ("La Comercial Mexicana" - viens no lielveikalu tīkliem). "Super" gan "maksā mazāk".

44. Mehiko arī sabiedriskā autobusa cena atkarīga no galamērķa. Līdz 5 km ir viena cena, tālāk maksā citu cenu.
45. Meksikā ir ierasts redzēt bagātību vienā pusē un nabadzību otrā. Kad abas puses satiekas, nabagais ir bagātā darbinieks. 
46. Meksikāņi Meksikai īsti netic. Bet ir ļoti lepni, ka ir meksikāņi. Pie tam par jebko.
47. Meksikānis ir leps par savu vēsturi un darīs visu, lai neaizmirstu pagātnes varoņus.
48. Ārzemniekam ļoti patīk Meksika.
49. San Migela de Ajende (San Miguel de Allende) tika izvēlēta kā pasaules labākā pilsēta un ironiskā kārtā tajā ir vairāk ārzemnieku nekā meksikāņu.
50. Ne visi meksikāņi dodas prom uz ASV, šķērsojot zemes robežu laimes meklējumos. Meksikā vēl aizvien ir iespējas un pavisam likumīgi veidi, kā ceļot uz kaimiņvalsti. 
51. Otra pilsēta ar vislielāko meksikāņu skaitu nav Meksikas pilsēta. Tā ir Losandželosa.
52. Patiesībā lielās amerikāņu pilsētas agrāk piederēja Meksikai. Ironija!
53. Meksikā balstiesības nav obligātas, bet par 500 peso (30 eiro) tādas var panākt.
54. Pašreizējais Meksikas prezidents tika ievēlēts bez neviena, kas to ievēlētu. Tā vismaz izskatās...
55. Meksikā ir arodbiedrība CNTE (Valsts Izglītības Darbinieku Arodbiedrība). Izvēlos to tālāk nekomentēt.
56. Meksikas skolotājiem nepatīk tikt vērtētiem. Kad tas notiek, viņi dodas prom no savām skolām un iziet ielās, lai vērtētu valdību.
57. Viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem ir meksikānis, un 45.5% iedzīvotāju ir nabadzīgi.
58. Karloss Slims dienā nopelna 27 miljonus dolāru. Minimālā alga ir 64 peso dienā (3.5 eiro). Viens meksikānis (Karloss Slims) saņem algu par 4 miljoniem 756 tūkstošiem meksikāņu.
59. Lai vai kā Karloss Slims uzbūvēja Soumajas muzeju, ko nosauca savas sievas vārdā. Oriģināli.
60. Meksika ir viena no pasaules valstīm ar visbagātākajiem dabas resursiem. Dārgmetāli, nafta, zelts, varš, sudrabs, gāze... Nezinu, kāpēc zeme tiek uzskatīta par nabadzīgu.
61. Meksika neaizmirst savas vēstures varoņus.
62. Meksika ir visu civilizāciju šūpulis. Totonakas, maiji, tolteki, olmekas, acteki...
63. Uzraksts uz T-krekla, ko tu nopirksi Kankūnā, būs angliski.
64. Kankūnā meksikānis strādā, bet ārzemnieks izklaidējas.
65. Plaja del Karmen (Playa del Carmen) ir labāka nekā Kankūna.
66. Meksikā Karību jūras krastā saule spīd ik dienu cauru gadu.
67. Meksika nekad neiznīks tūrisma trūkuma dēļ.
68. Kankūnā precēm ir divas cenas - viena tūristiem un otra meksikāņiem.
69. Meksikā vīrieši sasveicinās ar rokasspiedienu un apskaujoties, un pēc tam vēlreiz ar rokasspiedienu.
70. Meksikā ziepju operas ir viena vienīga drāma.
71. Meksikānis ir draudzīgs.
72. Meksikā viens un tas pats vārds var tikt rakstīts oriģinālformā vai ar -ITO. Patiesībā tās ir pamazinājuma formas, bet gandrīz viss beidzas ar ITO.
73. Meksikāņu Ziemassvētki bez piņatas nav meksikāņu Ziemassvētki.

74. Ja Meksikas izlase uzvar, tā ir vislabākā pasaulē. Ja zaudē, valsts lielākais kauns.
75. Dažu Meksikas laikrakstu pirmā lappuse ir šāda - vienā pusē kaila sieviete un otrā līķis.
76. Daži meksikāņu politiķi kampaņas reklāmām tērē vairāk nekā tautas labklājībai.
77. Meksikā pat vecmāmiņām nepatīk Nieto, Meksikas prezidents (nieto - spāniski ir mazbērns).
78. Mehiko pirms kāpt taksī, paskaties, vai taksists uz loga ir uzlīmējis savu personību apliecinošu dokumentu.
79. Mirušo diena Meksikā ir viena no spēcīgākajām tradīcijām, ko esmu redzējis savā dzīvē. Tiek pagatavots ēdiens, kas garšoja mirušajam un to ēd kopā ar "viņu" uz viņa kapa. Skan mūzika un tiek "svinēta" viņa nāve. Kapsētas kļūst skaistas. Aizkustinoši.
80. Patiesībā Meksikā neviens nemirst.
81. Meksikānis ir iemīlējies tekilā, bet ir mīļākais meskālam (mezcal).
82. Meksikā trīs lietas ir svētas: mamma, Meksikas karogs un Gvadalupes Jaunava.

83. Meksikā ir divu veidu cilvēki: forši (buena onda) un neforši (mala onda).
84. Brīvā cīņa (lucha libre) ir vislielākie meli, bet tie ir vissmieklīgākie meli, kādi man jebkad stāstīti. ¡Muy padre!
85. Otra meksikāņu cīņa, kas gandrīz nekad nav brīva, ir centieni sakaut (valdības) melus.
86. Runājot par meliem, 28.decembris* ir ļoti sarežģīta diena. Meloju, nav gan. Meloju, ir gan. *Visu Svēto Nevainīgo diena, kas Meksikā ir kā 1.aprīlis Latvijā
87. Meksikai ir slikta slava kā bīstamai valstij. Žēl! Valstī ir tik daudz labu lietu, ka slava varētu būt labāka.
88. Starp citu Meksikai ir arī sava bīstamā puse. Un tā atrodas dzeltenās preses pirmajās lappusēs.
89. Mūzika Meksikā ir ārkārtīgi svarīga. Lai gan pamazām jauniešu vidū tā savu nozīmi zaudē, ir ļoti spēcīga kustība saglabāt meksikāņu tradīcijas.
90. Mehiko ir viena no Meksikas pilsētām, kur ir vismazāk "...meksikāniskā". Ir vērts ceļot uz citām valsts vietām, lai labāk iepazītu Meksikas kultūru.
91. Čapultepekas mežs (El Bosque Chapultepec) ar saviem 747 hektāriem zaļās zonas elpo par visu pelēko Mehiko. Tikmēr...
92. Meksikā ir liels ūdens un gaisa piesārņojums. Valstij nepieciešama Kapteiņa Planētas palīdzība. 
93. Meksikā publiskās vietās aizliegts lietot alkoholiskos dzērienus. Ārpus publiskajām vietām nav aizliegts dzert neko - ne alu ar tekilu, kafiju, sāli, laimu un čilli. Viņiem garšo.
94. Meksikas futbola izlase sastāv no vietējās komandas "Amerika", tikai ar zaļiem formas tērpiem. Arī treneris. Domāju, ka dzelteno formas tērpu komanda ("Amerikas" oriģinālās krāsas) būtu labāka nekā zaļo formas tērpu komanda. 
95. Jebkur Meksikā tu atradīsi Sanborns un OXXO (meksikāņu Narvesen). 
96. Holivudas filmās Meksika vienmēr ir atainota kā narkotiku un narkokarteļu valsts. Nesaprotu, kā Meksikas valdība to pieļauj. 
97. Meksikā ir ļoti vienkārši ceļot laikā. Dažās pilsētās vēl aizvien dzīvo aizgājušos gadsimtos un citās - nākotnē. 
98. Patiesībā arī laika jēdziens Meksikā ir ļoti mainīgs. Nešaubos, ka valsts ciematiņos dienā ir vairāk nekā 24 stundas. 
99. Meksika ir to valsts, kas vēl aizvien sapņo. 
100. Viens no Vinisiusa Kovas iespaidiem - Meksika viņu ir apbūrusi. 

Atsauksmēm un ieteikumiem: viniciuscovas [at] gmail.com.
Paldies Agnesei par labojumiem tulkojumā!

Noteikumi noteikumu dēļ

Gvadalahara ir augstprātīga, lepna dāma, viena no patiešām acīmredzami koloniālākajām Meksikas pilsētām. Cilvēki šeit ir baltāki un tādēļ iedomīgāki. Metropole sastāv no 5 mazākām lielpilsētām un ik gadu aug arvien lielāka, nu esam tuvu 5 miljoniem pilsētas robežās vien. Bez mašīnas izdzīvošana ir grūta, pie tam tas, kāda tev ir mašīna, noteiks, kurā sabiedrības slānī tevi ierindot. Tomēr jebkāda, pat visvienkāršākā, visvecākā un sagrabējusī mašīna tiek uzskatīta par labāku pārvietošanās veidu kā sabiedriskais transports.

Metro, kas diezgan veiksmīgi pārvadā cilvēku miljonus Mehiko, šeit nav īsti iedzīvojies. Tā vietā populārākais pārvietošanās veids cilvēkiem, "vienkāršajiem", ir autobusu satiksme - kur autobuss jāapstādina stopējot, jāzina, kuras ir pieturas bez pieturzīmēm, kāds šodien varētu būt autobusa grafiks, kurš ir pareizais numurs, ja brauc pirmo reizi (604A pārklāj maršrutu 604 tieši pārdesmit metrus), regulāri iekāpjošiem izklaidētājiem (muzikantiem, klauniem, deklamētājiem, vienkārši savu bēdu stāstu stāstītājiem), kas ikkatrs gaida pa pāris peso kā ziedojumu, un vairāk nekā pārgalvīgiem šoferiem (stāvēt kājās bieži ir daudz veselīgāk gan nerviem, gan mugurai). Un tas viss par 24 santīmiem (mēģinājums cenu pacelt līdz 26 santīmiem beidzās ar vispārēju streiku un satiksmes paralīzi) no 5 rītā līdz 11 naktī.

Pēc ļoti praktiska nu jau gandrīz četru mēnešu "lauka darba" jāatzīst gan, ka transports ir transports. Tas pārvietojas un cilvēki tajā ir tie paši cilvēki, kas visur citur. Nu, gandrīz visur citur, manas vīramātes golfa kluba draudzenes tiešām neesmu manījusi un manas paplašinātās ģimenes šausminošie skati un izsaucieni par manu šādu ceļošanu gandrīz ik dienu (veselas 20 min katrā virzienā!), arī vēl aizvien nav rimušies.

Taču analīze patiesi ir viena no manām mīļākajām aktivitātēm akadēmiski, profesionāli un visādi citādi. Tad nu gribēju dalīties iespaidos par to, kā ik uz soļa redzama valsts...hmm..raksturs. Arī autobusos. Šoreiz -

Noteikumi noteikumu dēļ jeb Forma pār saturu

Sabiedriskā transporta lielā vadība ir valdības institūcija, kas izsniedz autobusa licences noteiktā maršrutā - gluži kā franšīzes īpašnieks, tikai uzņēmuma vieta ir pats autobuss. Tālāk autobusa īpašnieks visbiežāk nolīgst šoferus, kas saņems algu vai nu par nostrādāto laiku vai pēc pārdoto biļešu skaita. Šādi katrs buss kļūst par mazu un īpatnu ekosistēmu - ir gan Jēzus attēli, gan plakāti ar pāris gadu novecojušu informāciju, pūkainas "ādiņas" spoguļiem, LED lampiņas, iespējams, pat savienotas ar gāzes pedāli, katru reiz spoži iedegoties, dažāda veida pasažieru atstāti atkritumi, rītos slapji sēdekļi, ja iepriekšējā naktī ir lijis, bet visinteresantākais - izsmeļoši norādījumi par pareizu uzdevību autobusā:

"Nespļaut!", "Apstājas tikai oficiālajās pieturās!", "Izkāpt tikai pa aizmugurējām durvīm!", "Nešvīkāt!", "Tava uzvedība autobusā norāda uz tavu kultūru un izglītības līmeni", "Papīra naudu nepieņemu!", "Spied pogu tikai vienreiz!" un mans mīļākais: "Šī vienība ir aprīkota ar drošības ierīci, kas, autobusam esot kustībā, neļauj atvērt durvis." Vai versija: "Durvis atveras tikai, kad vienība ir pilnībā apstājusies.",  tāpat aizmugurē autobusam katrs var izlasīt "Šī transporta līdzekļa ātrums tiek regulēts caur satelītu."

Tik tiešām pārsteidzoši, bet autobuss triecas daudz ātrāk par mašīnām, autobusi ir apzīmēti un apšvīkāti, cilvēki vēl aizvien maksā ar papīra naudu, kāpj laukā pa priekšējām durvīm, lūdz apstāties kur nepieciešams, nevis kur teorētiski vajadzētu būt autobusa pieturai, un durvis bieži ir atvērtas, atrodoties ļoti aktīvā kustībā. Bet noteikumi paliek un parādās arvien jaunās variācijās, dažādās krāsās un spožumā.

Jābūt taču normām, vispārēji atzītiem noteikumiem un likumiem, kas ieviesti visu labklājībai - lai ir ko parādīt un atrādīt. Kas notiek tālāk - tā, kā vieglāk un ērtāk :) ¡No pasa nada! Nieki! Nekas [slikts] taču nenotiks!

Uzraksts uz rotaļu cāļa parastās autobusa pogas vietā: "Nospied, lai apstādinātu"

Chiles en nogada

Jāatzīstas, lai gan meksikāņu ēdienus esmu vismaz pagaršojusi un lielākoties arī labprāt ēdu, saņemties gatavot nemaz nav sanācis. Tad nu savai pagājušajai vārda dienai par godu, kas iekrīt tieši dienu pēc Meksikas neatkarības dienas (ko svin naktī no 15. uz 16.septembri ar skaļu kliedzienu ¡Viva México!) un arī jaunā fotoaparāta iesvētīšanai nolēmu, ka jāizmēģina septembra tradicionālais ēdiens Chiles en nogada un galu galā jāpadalās ar citiem. Jūsu priekšā - pildīti čili pipari valriekstu mērcē, ko tālajā 19.gadsimtā izgudroja Pueblas klostera mūķenes, lai godinātu ģenerāli Agustinu de Iturbidi, kas atgriezās no Verakrusas štata caur Pueblu, parakstījis līgumu par Meksikas neatkarību.

Tā nu ēdiens savieno gan saldo, gan sāļo, un vizuāli reprezentē Meksikas karoga krāsas - zaļie čili pipari un pētersīlis, baltā mērce un sarkanās grantātābola sēkliņas.

Tad uz priekšu :)

Nepieciešamie daudzumi ir ļoti aptuveni, jāimprovizē pašiem, pati gatavoju mini porciju, aptuveni balansējot milzu apjomus no kārtīgām meksikāņu ģimenēm domātajām.

Čili pipari, ābols, bumbieris, tomāts, persiks un banāns, gatavi smalcināšanai

Pildījumam:

• poblano čili pipari (gareni, zaļi, pieņemu, ka iespējams aizstāt ar papriku)
• cūku tauki cepšanai (es izmantoju eļļu)
• ceturtdaļa dūres lieluma sīpola
• ķiploka daiviņa
• puse ābola
• puse bumbiera
• "mačo" banāns (resnāks, oranžs un nedaudz izteiktāka garša kā parastajam banānam, bet pieņemu, ka Latvijas variantā der arī parastie banāni)
• puse neliela persika
• 2-3 tomāti, blanšēti
• pustējkarote baltā etiķa
• garšvielu saišķītis - lauru lapa, smaržīgie pipari, timiāns un pētersīlis sasieti mazā marlītē
• 250 g maltās gaļas - jaukta cūkgaļa ar liellopu gaļu
• tomātu mērce
• romiešu ķimenes
• pipari
• kanēlis
• kristalizēts kaktuss (acitron) (jā, arī es šādu brīnumu neatradu pat Meksikā, cik noprotu pati kaktusu suga esot aizsargājama, bet varot aizstāt ar ananāsu cukādēm)
• rozīnes
• mandeļu skaidiņas vai sasmalcinātas mandeles
• ciedru rieksti (arī šo retumu neatradu un, godīgi sakot, cenas dēļ arī nemeklēju tik cītīgi kā vajadzētu)

Mērcei:

Kanēlis, krējumsiers, saldais krējums, valrieksti, mandeles

• Valrieksti
• Saldais krējums
• Krējumsiers (Philadelphia, piemēram)
• Sasmalcinātas mandeles
• Tējkarote šerija (aizstāju ar baltvīnu)
• Kanēlis
• Sāls

Rotāšanai:

• Smalki sagriezts pētersīlis
• Granātābols (piedošanu, arī šo nekur neatradu, izķeksēju avenes, kas, protams, ir nepiedodami toņa ziņā, bet idejai noderēs)

Vispirms jāķeras pie čili pipariem, kuri jānomizo, jāizgriež "vēnas" (šķiedras, pie kurām turās sēkliņas), jāiztīra sēkliņas (visas kā viena - tieši tur slēpjoties 80% čilli pikantuma - kad no tām tikts vaļā, čilli garšo kā paprika) un jādabū mīksti. Viena no metodēm, ko izmantoju arī es - apdedzināt uz tiešas liesmas (tā ka sprakšķ un pat dūmo - viss pie lietas, es nobijos un gala beigās rezultāts varēja būt labāks), vajag dedzināt tikttāl, ka paliek melni un nedaudz sāk atlekt miziņa. Nedaudz pagaidi, kamēr atdziest un liek iekšā plastmasas maisiņā, satik dvielī un aizmirsti uz stundu, divām. Kārtīga sauna pipariņam :)

Pieņemu, ka ir kādi nedaudz civilizētāki veidi, kā to darīt. Piemēram, uzlikt uz grila restītēm cepeškrāsnī un tad likt sautēties, vai ar kāda cita veida liesmu, nevis gāzi. Doma tāda, ka piparu nedrīkst pārsautēt, kā tas notiktu sautējot katlā vai pannā, te savā nodabā sautējoties tiek iegūts kaut kas "al diente", pa vidu īstam mīkstumam un kraušķīgumam, bet dedzināšana padara vieglāku nomizošanu, iespējams, var arī blanšējot.

Tālāk sagriežam sīpolu, ķiploku, augļus un tomātus. Aši apcep sīpolu, pieliek ķiploku, tad iemaisa ābolu, bumbieri, banānu un persiku, drusku apcep, tad tomātu, kamēr maina krāsu.

Slavenais "mačo" banāns - augšējā labajā stūrī

Augļi iekšā nedaudz apceptajos sīpolos un ķiplokos

..un iekšā tomātus

Pievieno etiķi un garšvielu saišķīti un gaļu.

Nedaudz tomātu mērces, romiešu ķimenes, piparus un vairāk, nekā gribētos - kanēli. 

Apcep gaļu un beigās pievieno rozīnes, mandeles, cukādes un ciedru riekstus (manējais veidojums bez diviem pēdējiem). Nedaudz apsilda un slēdz nost, lai atdziest. Pildīt piparos var tikai atdzisušu pildījumu.

Ķeras klāt pipariem. Atbrīvo no saunas važām un nokasa miziņu. Pie manām bailēm, nenodedzināt māju, tik labi ar šo neveicās un paši čili sanāca kraušķīgāki, nekā pieklātos. 

Tālāk uzmanīgi pārgriež vienu pusi, izgriež augšējo kātu un izķeksē sēkliņas un "vēnas". Ja garšo pikantāk, var arī šo to atstāt.

Pilda iekšā maltās gaļas masu, aizloka ciet un skaisti iekārto šķīvi.

Ķeras klāt mērcei - blenderī saliek krējumsieru, saldo krējumu, sāli, kanēli, mandeles un lielāko daļu valriekstu. Kārtīgi sablenderē, iedrupina pāris atlikušos valriekstus.

Pārlej pildītajiem pipariem un dekorē ar pētersīļiem un granātābolu sēkliņām. No kreisās - zaļš, balts, sarkans.

¡Buen provecho! :)