Gvadalahara ir augstprātīga, lepna dāma, viena no patiešām acīmredzami koloniālākajām Meksikas pilsētām. Cilvēki šeit ir baltāki un tādēļ iedomīgāki. Metropole sastāv no 5 mazākām lielpilsētām un ik gadu aug arvien lielāka, nu esam tuvu 5 miljoniem pilsētas robežās vien. Bez mašīnas izdzīvošana ir grūta, pie tam tas, kāda tev ir mašīna, noteiks, kurā sabiedrības slānī tevi ierindot. Tomēr jebkāda, pat visvienkāršākā, visvecākā un sagrabējusī mašīna tiek uzskatīta par labāku pārvietošanās veidu kā sabiedriskais transports.
Metro, kas diezgan veiksmīgi pārvadā cilvēku miljonus Mehiko, šeit nav īsti iedzīvojies. Tā vietā populārākais pārvietošanās veids cilvēkiem, "vienkāršajiem", ir autobusu satiksme - kur autobuss jāapstādina stopējot, jāzina, kuras ir pieturas bez pieturzīmēm, kāds šodien varētu būt autobusa grafiks, kurš ir pareizais numurs, ja brauc pirmo reizi (604A pārklāj maršrutu 604 tieši pārdesmit metrus), regulāri iekāpjošiem izklaidētājiem (muzikantiem, klauniem, deklamētājiem, vienkārši savu bēdu stāstu stāstītājiem), kas ikkatrs gaida pa pāris peso kā ziedojumu, un vairāk nekā pārgalvīgiem šoferiem (stāvēt kājās bieži ir daudz veselīgāk gan nerviem, gan mugurai). Un tas viss par 24 santīmiem (mēģinājums cenu pacelt līdz 26 santīmiem beidzās ar vispārēju streiku un satiksmes paralīzi) no 5 rītā līdz 11 naktī.
Pēc ļoti praktiska nu jau gandrīz četru mēnešu "lauka darba" jāatzīst gan, ka transports ir transports. Tas pārvietojas un cilvēki tajā ir tie paši cilvēki, kas visur citur. Nu, gandrīz visur citur, manas vīramātes golfa kluba draudzenes tiešām neesmu manījusi un manas paplašinātās ģimenes šausminošie skati un izsaucieni par manu šādu ceļošanu gandrīz ik dienu (veselas 20 min katrā virzienā!), arī vēl aizvien nav rimušies.
Taču analīze patiesi ir viena no manām mīļākajām aktivitātēm akadēmiski, profesionāli un visādi citādi. Tad nu gribēju dalīties iespaidos par to, kā ik uz soļa redzama valsts...hmm..raksturs. Arī autobusos. Šoreiz -
Noteikumi noteikumu dēļ jeb Forma pār saturu
Sabiedriskā transporta lielā vadība ir valdības institūcija, kas izsniedz autobusa licences noteiktā maršrutā - gluži kā franšīzes īpašnieks, tikai uzņēmuma vieta ir pats autobuss. Tālāk autobusa īpašnieks visbiežāk nolīgst šoferus, kas saņems algu vai nu par nostrādāto laiku vai pēc pārdoto biļešu skaita. Šādi katrs buss kļūst par mazu un īpatnu ekosistēmu - ir gan Jēzus attēli, gan plakāti ar pāris gadu novecojušu informāciju, pūkainas "ādiņas" spoguļiem, LED lampiņas, iespējams, pat savienotas ar gāzes pedāli, katru reiz spoži iedegoties, dažāda veida pasažieru atstāti atkritumi, rītos slapji sēdekļi, ja iepriekšējā naktī ir lijis, bet visinteresantākais - izsmeļoši norādījumi par pareizu uzdevību autobusā:
"Nespļaut!", "Apstājas tikai oficiālajās pieturās!", "Izkāpt tikai pa aizmugurējām durvīm!", "Nešvīkāt!", "Tava uzvedība autobusā norāda uz tavu kultūru un izglītības līmeni", "Papīra naudu nepieņemu!", "Spied pogu tikai vienreiz!" un mans mīļākais: "Šī vienība ir aprīkota ar drošības ierīci, kas, autobusam esot kustībā, neļauj atvērt durvis." Vai versija: "Durvis atveras tikai, kad vienība ir pilnībā apstājusies.", tāpat aizmugurē autobusam katrs var izlasīt "Šī transporta līdzekļa ātrums tiek regulēts caur satelītu."
Tik tiešām pārsteidzoši, bet autobuss triecas daudz ātrāk par mašīnām, autobusi ir apzīmēti un apšvīkāti, cilvēki vēl aizvien maksā ar papīra naudu, kāpj laukā pa priekšējām durvīm, lūdz apstāties kur nepieciešams, nevis kur teorētiski vajadzētu būt autobusa pieturai, un durvis bieži ir atvērtas, atrodoties ļoti aktīvā kustībā. Bet noteikumi paliek un parādās arvien jaunās variācijās, dažādās krāsās un spožumā.
Jābūt taču normām, vispārēji atzītiem noteikumiem un likumiem, kas ieviesti visu labklājībai - lai ir ko parādīt un atrādīt. Kas notiek tālāk - tā, kā vieglāk un ērtāk :) ¡No pasa nada! Nieki! Nekas [slikts] taču nenotiks!
Uzraksts uz rotaļu cāļa parastās autobusa pogas vietā: "Nospied, lai apstādinātu"
Metro, kas diezgan veiksmīgi pārvadā cilvēku miljonus Mehiko, šeit nav īsti iedzīvojies. Tā vietā populārākais pārvietošanās veids cilvēkiem, "vienkāršajiem", ir autobusu satiksme - kur autobuss jāapstādina stopējot, jāzina, kuras ir pieturas bez pieturzīmēm, kāds šodien varētu būt autobusa grafiks, kurš ir pareizais numurs, ja brauc pirmo reizi (604A pārklāj maršrutu 604 tieši pārdesmit metrus), regulāri iekāpjošiem izklaidētājiem (muzikantiem, klauniem, deklamētājiem, vienkārši savu bēdu stāstu stāstītājiem), kas ikkatrs gaida pa pāris peso kā ziedojumu, un vairāk nekā pārgalvīgiem šoferiem (stāvēt kājās bieži ir daudz veselīgāk gan nerviem, gan mugurai). Un tas viss par 24 santīmiem (mēģinājums cenu pacelt līdz 26 santīmiem beidzās ar vispārēju streiku un satiksmes paralīzi) no 5 rītā līdz 11 naktī.
Pēc ļoti praktiska nu jau gandrīz četru mēnešu "lauka darba" jāatzīst gan, ka transports ir transports. Tas pārvietojas un cilvēki tajā ir tie paši cilvēki, kas visur citur. Nu, gandrīz visur citur, manas vīramātes golfa kluba draudzenes tiešām neesmu manījusi un manas paplašinātās ģimenes šausminošie skati un izsaucieni par manu šādu ceļošanu gandrīz ik dienu (veselas 20 min katrā virzienā!), arī vēl aizvien nav rimušies.
Taču analīze patiesi ir viena no manām mīļākajām aktivitātēm akadēmiski, profesionāli un visādi citādi. Tad nu gribēju dalīties iespaidos par to, kā ik uz soļa redzama valsts...hmm..raksturs. Arī autobusos. Šoreiz -
Noteikumi noteikumu dēļ jeb Forma pār saturu
Sabiedriskā transporta lielā vadība ir valdības institūcija, kas izsniedz autobusa licences noteiktā maršrutā - gluži kā franšīzes īpašnieks, tikai uzņēmuma vieta ir pats autobuss. Tālāk autobusa īpašnieks visbiežāk nolīgst šoferus, kas saņems algu vai nu par nostrādāto laiku vai pēc pārdoto biļešu skaita. Šādi katrs buss kļūst par mazu un īpatnu ekosistēmu - ir gan Jēzus attēli, gan plakāti ar pāris gadu novecojušu informāciju, pūkainas "ādiņas" spoguļiem, LED lampiņas, iespējams, pat savienotas ar gāzes pedāli, katru reiz spoži iedegoties, dažāda veida pasažieru atstāti atkritumi, rītos slapji sēdekļi, ja iepriekšējā naktī ir lijis, bet visinteresantākais - izsmeļoši norādījumi par pareizu uzdevību autobusā:
"Nespļaut!", "Apstājas tikai oficiālajās pieturās!", "Izkāpt tikai pa aizmugurējām durvīm!", "Nešvīkāt!", "Tava uzvedība autobusā norāda uz tavu kultūru un izglītības līmeni", "Papīra naudu nepieņemu!", "Spied pogu tikai vienreiz!" un mans mīļākais: "Šī vienība ir aprīkota ar drošības ierīci, kas, autobusam esot kustībā, neļauj atvērt durvis." Vai versija: "Durvis atveras tikai, kad vienība ir pilnībā apstājusies.", tāpat aizmugurē autobusam katrs var izlasīt "Šī transporta līdzekļa ātrums tiek regulēts caur satelītu."
Tik tiešām pārsteidzoši, bet autobuss triecas daudz ātrāk par mašīnām, autobusi ir apzīmēti un apšvīkāti, cilvēki vēl aizvien maksā ar papīra naudu, kāpj laukā pa priekšējām durvīm, lūdz apstāties kur nepieciešams, nevis kur teorētiski vajadzētu būt autobusa pieturai, un durvis bieži ir atvērtas, atrodoties ļoti aktīvā kustībā. Bet noteikumi paliek un parādās arvien jaunās variācijās, dažādās krāsās un spožumā.
Jābūt taču normām, vispārēji atzītiem noteikumiem un likumiem, kas ieviesti visu labklājībai - lai ir ko parādīt un atrādīt. Kas notiek tālāk - tā, kā vieglāk un ērtāk :) ¡No pasa nada! Nieki! Nekas [slikts] taču nenotiks!
