Kad es pirmo reizi iegāju Meksikas dzemdību namā kā brīvprātīgā 2016.gadā un redzot medicīnas sistēmu tik, tik sabiezinātās krāsās, nosolījos, ka par šo noteikti ir jāuzraksta doktora darbs. Bija jau arī pagājis pietiekami ilgs laiks, lai pēc maģistra atietu solījums nekad vairs nemēģināt akadēmisko karjeru un atgriezties pētniecībā, kas man tik ļoti patīk.
Vēl pēc kāda laika papildus dažādiem situāciju pastiprinošiem faktoriem es atskārtu, ka varbūt Dr. titulu var dabūt arī citādā veidā, darot to, kas man tiešām patīk un padodas, jau pa pusei ielienot medicīnā kā nemedicīniskā atbalsta speciālists (dūla, zīdīšanas konsultante un childbirth educator) un tad vēl tālāk saprotot, ka tomēr jārok dziļāk. Atbalsta profesijas vajag un tās ir izcilas, ir stingri noteiktas robežas un plašs lauks, kur darboties, un tomēr pamatzināšanas klīniskajās prasmēs ir pilnīgi cits skats uz dzīvi un manu darbu, ko personīgi es vēlētos paveikt ar savām prasmēm.
Un tā nu es šogad esmu nonākusi Stradiņos vecmāšu 1.kursā kā 2.vecākā studente, kas vēl atceras diskešu lietošanu, kad seriāli bija jāskatās konkrētā laikā, nevis atkārtojumos un vairāk dzīvojos pa Facebook un TikTok nemaz neatveru (ok, tikai, ja kāds no kursabiedriem atsūta ko interesantu), bet Sims spēle ir pilnīgi tumša bilde. Mans pirmais personīgais dators tika iegādāts līzingā 1.bakalaura laikā.
Kā tas ir uzsākt studijas pēc 30+? (labi, drusku tuvāk 40, nekā 30) Vai izglītības sistēma ir mainījusies? Kā tas ir ielekt faktiski eksaktajās zinātnēs pēc gadiem sociālo zinātņu jomā? Vai es nožēloju, ka pēc vidusskolas nemērķēju uz kaut ko šādu?
Man liekas absolūti nežēlīgi 18-19 gados likt izvēlēties profesiju vai vispār teikt, ka tu zini, ko tu vēlies šajā vecumā. Jā, ir atsevišķi cilvēki, kam ir aicinājums no pirmsskolas dienām "Es būšu x un y.", tam stingri tiek sekots un viss notiek, vai varbūt vecāki mērķtiecīgi ievirza. Tad noteikti jānosprauž mērķis, vecākiem jāpievērš tam uzmanība un sapnis ir jāuztur dzīvs ar ļoti praktisku iesaisti. Es droši vien būtu gribējusi, lai kāds man 9.klases izlaidumā, pirms sniegt dokumentus uz vidusskolas novirziena klasēm, man pateiktu, ka bērnībā jaucu kopā ķīmijas spēļu mēģenes un lellēm izrakstīju lapiņas ar diagnozi no Dr.Avotas, bet, vai es nožēloju, ka neuzsāku medicīnas studijas uzreiz un šobrīd būtu varējusi lepoties ar vismaz 10+ gadu pieredzi un dr titulu tā visbiežāk zināmajā lietošanā? Nē. Nu, drusciņ, bet tikai kā čīkstēšana. Jo bez iepriekšējās pieredzes es nebūtu tur, kur esmu šobrīd, vai vismaz ne tāda, kāda es esmu. Sociālās zinātnes man ir devušas ļoti, ļoti daudz. Tas, kādu skatu uz studiju saturu un pētniecības pamatus man sniedza Vidzemes Augstskola - tas nav tikai par prasmēm, bet par aizraušanos. Un tālāk visvislabākā maģistra programma - sociālā antropoloģija, kas apgrieza manu skatījumu uz dzīvi kājām gaisā. Arī dzīves pieredze un gribētu cerēt, ka arī kaut kāds briedums taču arī. Mācīties šobrīd un agrāk ir pilnīgi citādāk dažādu iemeslu dēļ - mainījies gan kursu pasniegšanas veids, informācijas apmaiņas ātrums un pieejamība, kā arī es mācos citādāk, gribētu domāt, ka jēgpilnāk. Ir skaidrs, ka visu nevar un nevajag.
Vai profesija/karjera dzīvē ir viss un mums ap to ir jāveido dzīve?
Latvijas Twittera kodolā kaut kad rudenī bija neliela diskusija par to, kā tas ir, ja nākas nomainīt darbu uz tādu, kur ir izcila alga, bet darbs īpaši nepatīk. No mazām dienām mūs ievirza noteiktās sliedēs, kur sasniegumi, atzīmes, nopelni ir pirmajā vietā. Attiecības, emocionālo labklājību, hobijus atstājot mazliet otrajā plānā, jo tas taču nenodrošinās patiešām komfortablu dzīvi. Vai tiešām tā ir? Atbilžu par ne tik tīkamo darbu bija diezgan daudz šajā diskusijā un kopsaucējs - jā, darbs nav visa dzīve.
Es nevaru apgalvot, ka es būšu vecmāte un mani sastapsi dzemdību nodaļā pēc 3-4 gadiem vai es tiešām turēšos pie sava šodienas sapņa atvērt pašai savu privātklīniku vai perinatālo centru. Un man ir ļoti daudz komentāri par izglītības sistēmu, kas mazliet netiek līdzi laikam un to, ko prasa šodienas sabiedrība. Bet tieši šodien izaicināt sevi un paņemt rokā šļirci vai atcerēties bioķīmiju 1.semestrī ir sava veida ieiešana slepenajā pasaulē, par kuru daudzi nezina.
Visiem nav jāmācās vēlreiz vai jāmaina profesija, un tomēr - ja tevī kaut kas urd jau kādu laiku, ej un dari :)
